Klusībā cerēdams to sastapt Graudnieka viesībās, Ķīsis pagriezās un devās uz mājām pārģērbties.
Kad pēc pusstundas Ķīsis skūpstīja Melsiņai roku un teica savu vārdu, viņš ar gandarījumu konstatēja, ka šī gaišmate nepazina smalki tērptajā kungā pirmītējo rupjo strādnieku.
Koka žalūzijas bija nolaistas, vairākas stāvlampas un sarkaniem plīvuriem maskētas neona caurules izstrā- voja remdinātu gaismu. Viesi valstījās uz zemiem dīvāniem. Pie vienas sienas bija ierīkots kas bāram līdzīgs.
Jā, noskaņa zālē Ķīsim atgādināja dansingu «Fox- trottdiele» un solīja saistošu vakaru. To pašu solīja arī smaids un liegā kustība, ar kādu Melsiņa aicināja viņu apsēsties sev blakus.
Namamāte Ķīsi iepazīstināja ar pārējiem.
Ķīsis iegaumēja katru uzvārdu. Lai gan viņa darbības lauks neietvēra šīs aprindas, kuras gestapo arhīvos mēdza apzīmēt ar lakonisko vārdu «līdzskrējēji», aģents nešaubījās, ka Lange labprāt uzklausītu ziņojumu par klātesošo kungu sīkajiem grēkiem.
— … Privātdocents Grāves kungs, — iepazīstināja namamāte.
Pelēkā mēteļa un brūnās platmales īpašnieks, tāpat kā Melsiņa, nepazina aģentu, bet viņš, atcerēdamies veltīgo sekošanu un nolādēto Zani, tomēr saīga.
— Grāves kungs ir liels oriģināls, — čivināja Graud- niece. — Iedomājieties, viņš neieredz vāciešus. Tādēļ nevarēju ielūgt fon Plantas kungu . . .
— Cik žēl! Manuprāt, pulkvedis fon Planta ir apburošs vīrietis, — iesaucās Melsiņa. — Es vispār dievinu vāciešus. Viņi ir tik iznesīgi kavalieri, tik smalki audzināti.
Aiz degunkniebja stikliem uzzibsnīja Grāves ironiskais skatiens:
— Kas attiecas uz kavalieru iznesību, jums, bez šau- bam, lielākā pieredze … Bet jus nevarat neredzet, ka aiz visa smalkuma slēpjas kaut kas cits …
«Ak, tāds putniņš tu man esi!» Ķīsis nodomāja, apmierināts, ka pirmītējā antipatija nav bijusi bez pamata.
— Varbūt jūs dodat priekšroku boļševikiem? — izaicinoši apvaicājās inženieris Kaltups.
— Neaizmirstiet, ka vācieši izglāba jūs un mūs visus no Sibīrijas, — pamācīja rakstnieks Kauls.
— Ko jūs, ko jūs … — sauca Grāve. — Ļaujiet taču izrunāt līdz galam. Vēsture pierāda, ka zināmos apstākļos negatīvais pārvēršas pozitīvā. Kailā vara ir vienīgais, kas spēj satriekt pīšļos boļševismu un nosargāt privātīpašumu.
— Bet jums taču nepieder nekustams īpašums, — iedzēla Graudnieks.
— Un kas par to? — iekaisa privātdocents. — Lai dzīvotu mērķtiecīgu dzīvi, man nepieciešama apziņa, ka jebkurā laikā varu tādu iegādāties .. .
— Nu, tad iedzersim uz privātīpašumu vispār un uz Grāves kunga nākāmo privātīpašumu it īpaši! — uzsauca bankas pārvaldnieks Rigerts.
Viņš jau bija manāmi dūšā un, piepildot glāzes, lielāko tiesu aizlēja garām. Bet šai sabiedrībā neviens par to neuztraucās — ja pietrūks dzidrā, dzers to pašu franču konjaku. Labu brīdi neviens nepievērsa uzmanību tālruņa neatlaidīgajai zvanīšanai. Beidzot iesteidzās apteksne un nocēla klausuli. Namatēvs negribīgi piegāja pie aparāta. Beidzis sarunu, viņš griezās pie viesiem:
— Ozola kungs izlūdzas jūsu piedošanu. Viņam šodien atkal jāstrādā virsstundas.
Ķīsis ievēroja, ka daži ciemiņi samirkšķinās. Nebija nekāds noslēpums, ka Ozols ir gestapo darbinieks un tajās reizēs, kad jālikvidē kārtējā ieslodzīto partija, viesībās ierodas ar nosebojumu.
— Cik žēl! — nopūtās Melsiņa.
Tāpat kā pirmīt, kad pieminēja fon Plantu, Ķīsī pamodās greizsirdība. Bet, redzēdams, ka gaišmate vēlīgi smaida, viņš nomierinājās. Viņu starpā drīz vien nodibinājās laba saprašanās, kas stiprinājās ar katru iztukšoto glāzīti. Ķīsis vairs nešaubījās, ka Melsiņa viņam ar uzviju atlīdzinās par visām šīs dienas neveiksmēm.
Beidzot ieradās Ozols. Viņš jau bija manāmi ieturējies, acis drudžaini gailēja.
Jaunais viesis no sliekšņa pamāja Ķīsim. Viņi pazina viens otru jau no bērnības dienām, jo tēvu lauku īpašumi atradās kaimiņos. Vēlāk viņi abi bija vienā studentu korporācijā «Selonija», kur mediķim Ozolam izdevās uzdienēt līdz fuksmajoram. Tagad Ozols varētu mierīgi dzīvot no bagātā tēva ienākumiem vai ārstēt lētticīgo ļaužu iedomātās kaites, taču, kā pats lielījās, aiz idejiskiem apsvērumiem kalpojot gestapo. Šo vietu viņam vecās draudzības vārdā bija izgādājis Ķīsis.
Ienācēju pamanīja arī Lonija Serde, franču liceja audzēkne.
— Skolnieks Ozols nokavējis par veselu stundu, — viņa sauca pār visu zāli. — Par to viņam tiek uzlikts stingrs sods.
— Te būs izpirkšanas nauda. — Un Ozols pasvieda viņai mazu sieviešu pulksteni ar sudraba aproci.
— Cik skaists! — jūsmoja Lonija. — Par to nu gan tev tiek piedots.
Viņa grasījās pateikties ar skūpstu, bet namatēvs jau vilka Ozolu projām.
— Vispirms darīšanas, tad prieki!
— Pagaidiet, Ozola kungs, — lūdza Melsiņa. — Man vajadzīgs jūsu padoms.
— Vēlāk, vēlāk, — atmāja Ozols, pazuzdams ar Graudnieku blakus istabā, no kuras drīz vien atskanēja metālisku priekšmetu šķindoņa.
— Varbūt es varu tev palīdzēt? — Ķīsis un Melsiņa jau bija pārgājuši uz «tu».
— Bet tu taču nestrādā gestapo, — šaubījām gaišmate.
— To nu gan ne, — apgalvoja slepenais aģents. — Bet ja runa ir par kaut ko pre[valstisku…
Jau pēc pirmajiem Melsiņas vārdiem Ķīsis ieinteresējās.