Melsiņas pārtikas veikalā strādājot kāda Zemīte, īpašniece uzskatot to par komunistu piekritēju, jo pēc veikala nacionalizēšanas Zemīte tikusi iecelta par vecāko pārdevēju. Un, lūk, ko Melsiņa novērojusi pēdējā laikā: daži strādnieki no apkārtējām fabrikām nekad negriežoties pie citām pārdevējām, bet allaž gaidot, kamēr atbrīvosies Zemīte. Turklāt šī sieviete neesot ne glīta, ne fauna. Aizdomīgie pircēji sačukstoties ar Zemīti — par ko, to Melsiņa nezinot, bet tam noteikti esot jābūt kaut kam pretvalstiskam.
— Zini, tu man sāc arvien vairāk patikt, — uzslavēja Ķīsis. — Un tagad klausies: pie gestapo nav nozīmes griezties, kamēr trūkst pierādījumu. Bet Zemīti nekādā ziņā nedrīkst izlaist no acīm. Ja atradīsi kaut ko, pasaki man. Es visu nokārtošu.
— Tu esi nesavtīgs kā eņģelis, — pieglauzdamās čukstēja Melsiņa. Viņa nenojauta, ka par šo nesavtību gestapo aģents saņems prāvu atalgojumu.
Ap pusdesmitiem pasniedza šampanieti. Tas bija smalkjūtīgs mājiens, ka laiks posties uz mājām. Aizgāja visi kopā — trokšņainā, jautrā barā. Pēkšņi atskanēja Lonijas uztrauktā balss:
— Tur… Tur… Vai tad akli esat!
Uz Graudnieka dzīvokļa melnajām ozola durvīm rēgojās lapa ar drausmīgas patiesības vārdiem:
«Kas ir šis kungs, ko tu ik dienas sastopi iznākam no uzņēmuma direktora kabineta ar importa cigāru zobos un pašapmierinātu smaidu uz lūpām?
Kas ir šis kungs ar sārtiem vaigiem, ko tu, stāvot rindā pēc maizes, redzi sēžam kafejnīcā elegantu sieviešu sabiedrībā?
Kas ir šis kungs, kurš dēvē sevi par īstu latviešu patriotu, bet vienmēr un visur dzied slavas dziesmas vācu fašistu okupantiem?
Tas ir cilvēks, ko tu, latviešu strādniek, pazīsti jau labi sen. Uz tavu sviedru rēķina viņš allaž dzīvojis iz- virtušu bezdarba dzīvi, naktis pavadījis restorānos, dienās gulējis uz mīkstām cisām, slaistījies sava tēvoča rūpnīcas kantorī vai izrīkojis kalpus tēva saimniecībā. Vienalga, vai viņu sauc par Arāju, Kaktiņu, Liepiņu vai Ozolu — viņš vienmēr bijis darba tautas izsūcējs un bende.
Paskaties uz viņa rokām, un tu redzēsi, ka pie tām līp neskaitāmu cilvēku asinis! Paskaties uz viņa drēbēm, un tu ieraudzīsi, ka vēl nesen tās piederējušas kādam citam, ko šis kungs pašrocīgi nogalinājis!
Pēc pulksten desmitiem, kad tevi iedzen dzīvoklī, pa Rīgas ielām trauc slēgtas mašīnas ar simtiem uz nāvi notiesāto. Tur, kur šīs mašīnas apstājas, pie tikko izraktām bedrēm, tu vari ieraudzīt šo kungu. Izpildījis savu bendes amatu, viņš steidzas pievākt laupījumu, lai pēc tam līdz rītausmai rīkotu orģijas kopā ar saviem darba devējiem — gestapiešiem.
Viņa noziegumu pēdas tu vari atrast Biķerniekos, Dreiliņu priedēs un Rumbulas mežā, kur pirmajos piecpadsmit okupācijas mēnešos noslepkavoti pāri par 80 000 vīriešu, sieviešu un bērnu.
Lūk, tāds ir šis «nacionāli domājošais» kungs, kas tīko arī pēc tavas dzīvības un mantas!»
5
Tai pašā laikā uzsaukums jau bija nokļuvis līdz Raup-Dīmensam. Oberšturmfīrers pagrozīja to, paoda tāpat kā suns, kas dzen pēdas. Papīrs vēl smaržoja pēc iespiedkrāsas. Tātad iespiedums vēl gluži svaigs, tikko no spiestuves. Nolādēts! Kur gan tā varētu atrasties?! Ja tas tūļa Ķīsis būtu bijis gudrāks, viņš varbūt tagad jau zinātu …
Deviņi. Laiks beigt darbu. Ieslēdzis slepenos dokumentus seifā, rūpīgi iztīrījis nagus un uzvilcis Rīgā pašūto formas mēteli, kas lika ar ilgām atcerēties Bond- strīta drēbnieku, oberšturmfīrers Haralds Raup-Dīmenss izgāja uz ielas. Viņam, protams, bija mašīna, bet Mērijas dzīvoklis atradās netālu, un pēc garās darba dienas piesmēķētajā kabinetā Raup-Dīmenss mīlēja pastaigāties. Lietus bija pārstājis, bet bulvāra melnais asfalts un garāmbraucošo limuzīnu lakotās karosērijas vēl laistījās mitrumā. Šur tur iemirdzējās kabatas spuldžu zili aptumšotā gaisma. Dzirdēja vai vienīgi vācu valodu, jo latvieši pēc tumsas iestāšanās vairījās iziet no dzīvokļiem.
Mērija jau droši vien būs uzklājusi galdu. Viņa zināja, ka oberšturmfīreram pēc gestapo skarbās un nežēlīgās atmosfēras nepieciešama sievišķīga gādība. Jā, likteņa ceļi ir neizprotami. Kad Švarcs planieri bija minējis Alhambras bārdāmas Marlēnas vārdu, Raup-Dīmensam pat prātā nebija ienācis, ka viņš to kādreiz satiks. Viņu iepazīšanās bija tīri nejauša. Kādu vakaru, garlaicības dzīts, viņš aizgāja uz restorānu. Tur uzstājās dziedātāja koši krāsotiem matiem, kuri prožektoru gaismā liesmoja kā sarkans satiksmes signāls. Šī pēc izskata jaunā sieviete — tās īstais vecums slēpās zem prasmīgi uzliktas krāsu kārtas — tīri pieklājīgi izpildīja vairākas angļu dziesmiņu parodijas. Kad viņas priekšnesums beidzās, dziedātāja neaicināta apsēdās pie oberšturmfīrera galdiņa. Neraugoties uz viņa noraidošajiem skatieniem un vēso klusēšanu, sarkanmate, tukšodama glāzi pēc glāzes, ar mākslotu vaļsirdību stāstīja, ka viņa agrāk strādājusi Alhambrā, ka viņu saucot — Marlēna un ka viņai pašlaik neesot neviena drauga. Pieklājīgi, bet noteikti noraidījis viņas nepārprotamo priekšlikumu, Raup-Dīmenss samaksāja tēriņu un aizgāja. Pēc vairākām nedēļām oberšturmfīreram nācās izsaukt uz gestapo kādu Mariju Lieni Zariņu, kura, pēc aģentūras ziņām, ilgāku laiku bijusi angļu militārā atašeja mīļākā. Tā bija tā pati Marlēna, tikai šoreiz bez smiņķa. Kad viņa bāla un trīcoša stāvēja Raup-Dīmensa priekšā, tas pēkšņi kairi sajuta savu varu pār šo sievieti. Protams, viņš drīz pārliecinājās, ka bijušajai bārdāmai jau sen nav nekādu sakaru ar Angliju, bet viņam patika atstāt Marlēnu pārliecībā, ka tās dzīvība atrodas viņa rokās. Tā sākās pazīšanās, kas atgādināja zvēru dīdītāja un sitienu iebiedēta pantera attieksmes.