Dziedātāja dzīvoja Vecrīgā četrstāvu namā. Vecā ēka, būvēta Ludviķa XVI stilā, ar spraišļotiem logiem tumsā izskatījās tīri iespaidīga. Bet rītos, kad nesaudzīgā dienas gaisma atklāja atlupušo, brūngano krāsu un vietām no- birušo apmetumu, Raup-Dīmenss tikai viebdamies varēja to uzlūkot. Acīm redzot, nama īpašniekam Baumanim, taisot kapitālremontu, pietrūcis līdzekļu fasādes uzpošanai. Melsa, ka vecais Baumanis, kas pats cēlies no strādnieku kārtas, daudz dzerot. Raup-Dīmensam izdevās uzzināt, ka pie nama tas esot ticis, pateicoties nejaušam laimes gadījumam. Nomiris viņa attāls rads, kam, izņemot Baumani, nebijis mantinieku. Vakardienas bezdarbnieks, nezinādams, ko iesākt ar naudu, nopircis šo māju. Bet savas proletāriskās paražas vecais nespēja atmest: pats slaucīja sētu un ielu, staigāja nodilušā uzvalkā, savai māsai un tās meitai lika strādāt vaiga sviedros. Raup-Dīmenss, allaž uzmanīgs būdams, bija ievācis ziņas arī par pārējiem iedzīvotājiem. Pirmajā stāvā pretī Bau- manim mitinājās klusas dabas atraitne Skorostina, pie kuras piedzīvoja students Kalniņš. Otro stāvu aizņēma Mērijas dzīvoklis un grāmatu aģentūra, kas piederēja kādam Burtniekam. Augšējos stāvos atradās savstarpējā kredīta sabiedrība, manufaktūras noliktava un zobārstniecības kabinets. Solīds nams ar solīdiem īrniekiem, kur gestapo darbinieks varēja justies drošībā.
— Hallo, Mērij, vai vakariņas gatavas? — Haralds sauca priekštelpā, vilkdams nost savus cieši piegujošos ziemišķādas cimdus.
Durvju spraugā parādījās Marlēnas sarkanie mati.
— Mīļais, es taču lūdzu saukt mani īstajā vārdā, — viņa pārmetoši teica, sniedzot lūpas skūpstam. — Kad tu sauc mani par Mēriju, man vienmēr liekas, ka tu domā par kādu anglieti, savu bijušo mīļāko. Tēja atdziest. Ej nomazgā lūpu krāsu no vaiga.
Haralds paskatījās spogulī. Viņam bija viegli cirtoti, tumši mati, gaiši brūnas acis ar sīku rieviņu tīklu ap tām, taisns deguns ar mazu pauguriņu, smalki veidotas lūpas, ap kurām vaigu muskuļi atradās pastāvīgā kustībā, īss zods — seja, kurā Mērija saskatīja līdzību ar kinoaktieri Volfgangu Albahu Retiju. Taču, pēc Haralda paša domām, Raup-Dimensa mantinieks drīkstēja izskatīties pat kā Kvazimodo, arī tad panākumi pie sievietēm viņam būtu nodrošināti.
Kad abi apsēdās zem skaistās, dzeltenās stāvlampas (Haralda dāvana) un viņš jau gribēja ieslēgt lielo deviņu spuldžu radioaparātu (arī Haralda dāvana), Mērija pēkšņi sāka sūdzēt savas bēdas. Taču Haralds par to nemaz nebija sajūsmināts. Taisni šai stundā Londona raidīja pēdējās ziņas. Arī tanīs netrūka «propagandas», bet Haralds tām ticēja vairāk nekā Hansa Fričes uzpūstajiem komentāriem.
Marlēna bija sašutusi. Tikai bailes atšķaidīt skropstu tušu atturēja viņu no asarām:
— Iedomājies! Šodien, kad veikalā pirku zīdu jauniem rīta svārkiem, kāda vecene aiz manis iečukstēja otrai: «Vāciešu draugaļa! Tai jau nu kuponu netrūkst.» Šie latvieši ar katru dienu kļūst nekaunīgāki.
Raup-Dīmenss ironiski pasmīnēja:
— It kā tu pati nebūtu latviete …
— Jā, bet man taču nav nekā kopēja ar prasto tautu, kas neieredz jūs, Harald, — un viņa strauji tam pieglaudās. — Vai nevarētu ātrāk nošaut visus boļševikus!…
Haralds nokratīja cigaretes pelnus:
— Gan jau … Nupat viens kandidāts uz karātavām, burtiski, izslīdēja caur pirkstiem. Bet nekas, agrāk vai vēlāk tomēr savilkšu cilpu ap viņa kaklu …
6
Tai pašā namā, tikai vienu stāvu zemāk, sēdēja Jānis Daugavietis, kas mājas grāmatā bi ja pierakstīts kā Dzintars Kalniņš. Istabā atradās visi nepieciešamākie priekšmeti. Sienas izdaiļoja gleznu reprodukcijas un kinoaktieru fotogrāfijās, kādas var redzēt daudzos mietpilsoņu dzīvokļos. Šo bezgaumīgo kolekciju, par kuru Jānim pašam bieži nācās smaidīt, papildināja dažas krāsainas atklātnes ar salkanām ainavām un vēl salkanākiem mīlas pārīšiem. Uz vecmodīgās etažeres līdzās dziesmu krājumiem, Poruka kopotajiem rakstiem un dažiem «Grāmatu Drauga» romāniem atradās inženierzinātņu fakultātes studenta mācību grāmatas.
Daugavietis bija ilgi gudrojis, ar kādu nodarbošanos vislabāk maskēt savas īstās gaitas. Beidzot viņš izšķīrās par universitāti, jo tur varēja nākt un iet pēc patikas. Par ienākumu avotu viņš uzdeva privātstundas, kuras bija grūti pārbaudīt.
Daugavietis samērā reti apmeklēja lekcijas, bet pārbaudījumus centās nolikt, lai ne ar ko neatšķirtos no citiem studentiem. Arī pašreiz viņš bija noliecies pār analitiskās ģeometrijas kursu. Grūti nācās koncentrēt domas, kas visu laiku atgriezās pie pagrīdes cīņas. Reizēm likās, ka nebūs iespējams līdz galam izturēt šo
dzīvi, kas prasīja nepārtrauktu gribas spēka mobilizāciju. Izlikšanās, nepieciešamība tēlot citu cilvēku, piesardzība uz katra soļa, kas neatstāja pat miegā,— tas viss bendēja nervus. Taču katru reizi, kad uzmācās vēlēšanās lūgt, lai šim uzdevumam izrauga citu, bet pašam atļauj aiziet pie partizāņiem, Jānis atcerējās sarunu ar Centrālās Komitejas sekretāru, pie kura viņu bija aizvedis Avots.
Saruna ar sekretāru toreiz noritēja naktī galda spuldzes apgaismotajā, lielajā kabinetā ar paneļa sienām. Viņus visu laiku pārtrauca — te strādnieku gvardi nesa ārā evakuācijai sagatavotos papīrus, te tālrunis, nepārtraukti zvanot, pieteica savienojumu ar Maskavu. Logus sedza aptumšošanas aizkari, aiz kuriem varēja sadzirdēt šai vēlajai stundai neparasti dzīvās satiksmes troksni. Spuldzes zaļais stikla kupols projicēja uz sienas divu cilvēku ēnas, un Daugavietim likās, ka viņš nemūžam neaizmirsīs ne šīs milzīgās ēnas, ne gudrās, pētījošās acis zem biezajām uzacīm, kas cieši uzlūkoja viņu. Iesvilpās kāda tāla sirēna, tai pievienojās arvien jaunas vaidošas, kaucošas, gaudojošas skaņas — baigs orķestris, kas ar savu griezīgo trauksmes uvertīru ievadīja kārtējo ienaidnieka uzlidojumu.