Nadežda novērsa seju. Ko Jānis pats vēl nenojauta, viņa zināja jau labu laiku un, lai atbrīvotu draugu no grūtsirdīgās noskaņas, uzsāka lietišķā tonī:
— Jāni, ļauj taču man strādāt tipogrāfijā. Es ātri iemācīšos.
— Nevar, — strupi atteica Daugavietis, — tev ar savām sašautajām plaušām tas nav iespējams. Līdz tam laikam, kad sāks strādāt jaunais biedrs, es pats tikšu galā, — nevēlēdamies turpināt sarunu, Daugavietis piecēlās.
7
Tai pašā namā, dzīvoklī iepretī Kalniņa durvīm, Skaidrīte Svempa beidza sukāt savus tumšbrūnos matus.
— Nu, meit, vai neesi vēl bijusi pie kaimiņa? — jautāja māte, kas, guļot uz vecmodīgās kušetes, atpūtināja nogurušās kājas.
— Tūlīt, māmiņ, tūlīt aizskriešu apjautāties.
Meitene atvēra durvis un neapmierināta savilka degunu. Tā bija tikai iedoma, bet ko tur varēja darīt, ja viņai visur spokojās zivju eļļas treknā, riebīgā smaka. Šai ziņā Skaidrīte nebija mainījusies — viņa joprojām nevarēja ciest zivju eļļu. Velti māte agrākos gados bija centusies iestāstīt meitai, ka trīs ēdamkarotes zivju eļļas dienā piešķiršot viņas vaigiem apaļumu un sārtumu. Patiešām, Skaidrīte jau kopš bērnības izskatījās mazliet trausla, un katram neviļus radās vēlēšanās tēvišķīgi aplikt roku ap viņas šaurajiem pleciem un pasargāt viņu no dzīves vētrām. Bet, kad Līgo vakarā Skaidrītes patvaļīgās cirtas rotāja baltu margrietiņu un zilu rudzupuķu vainags, grūti nāktos atrast piemīlīgāku meiteni. Un, kas redzēja, cik drosmīgi viņa lēca pāri ugunskuram, ka dzirkstis vien nošķīda, saprata, ka Skaidrīte nemaz nav tik trausla.
Tagad, okupācijas grūtajos apstākļos, kad zivju eļļu nevarēja sadzīt ne par kādu naudu, Skaidrītes seja izskatījās daudz šaurāka nekā pirms kara. Šis gads bija paasinājis viņas vaibstus, tomēr dzīves bargumam nebija izdevies izdzēst jaunības svaigumu meitenes sejā.
Kas attiecas uz Jāņiem, tad Skaidrītei ar šo dienu saistījās visdrūmākās atmiņas.
Toreiz, 1941. gadā, tieši Līgo svētkos viņa sēdēja pieblīvētajā autobusā un sausām acīm raudzījās uz druvām, kas līgojās vasaras briedumā. Fašistu negaidītais iebrukums bija pārtraucis viņas ciemošanos pie radiem, un Skaidrīte steidzās pie mātes uz Rīgu. Autobusa kasiere tumšiem sviedru plankumiem klātā blūzītē izstāstīja, ka pavēlēts ņemt līdzi apģērbu un pārtiku trim dienām. Un Skaidrīte, kas bija cerējusi, ka karš varbūt neskars Latviju, saprata, ka arī šīm ziedošajām druvām jākļūst par asiņainu kaujaslauku. Nē, šeit viņa nepaliks, jāpierunā māte evakuēties dziļāk uz aizmuguri. Labāk atstāt savas mājas un mīļoto Rīgu nekā nokļūt fašistu jūgā. Šāds lēmums pa daļai nomierināja meitenes prātu. Baismās kara bangas, kas vēlās arvien tuvāk, vairs tā nebiedēja. Skaidrīte juta, ka aiz viņas ir neizmērojama zemes platība un miljonu tauta. Pievilkusi ceļus, jo kāda soma neļāva izstiept kājas taisni, viņa ierāvās autobusa kaktā un pie sevis čukstēja: «Jā, māmiņ, mēs brauksim.»
Satumsa. Autobuss lēni spraucās caur vezumiem un karaspēka mašīnām. Divi jaunieši priekšējā solā uzsāka dziesmu, kas pēdējā laikā bija kļuvusi populāra: «Mēs mierīgi ļaudis, bet dzimtenei sargos stāv bruņotais vilciens arvien!» Vārdi tā iederējās vispārējā noskaņā, ka pat Skaidrīte, nebūdama sevišķi muzikāla, skaļi vilka līdzi. Aizrāvušies ar dziedāšanu, braucēji no sākuma nepiegrieza vērību nevienmērīgai rūkoņai, kas nāca arvien tuvāk. Tikai kad autobuss apstājās un pēkšņajā klusumā varēja sadzirdēt vairākus dobjus sprādzienus, viņi saprata, ka lielceļš kļuvis par uzlidojuma mērķi. Kaut kur aizdegās mežs. «Lūk, kādas jāņugunis,» rūgti nodomāja Skaidrīte. Viņa joprojām neizjūta bailes un tikai vilcinoties paklausīja kasieres rīkojumam izkāpt un paslēpties ceļmalas grāvī. Bet, tikko viņa bija apgūlusies, rūkoņa pārvērtās baigā, griezīgā kaukšanā. Zālē iesīcās lodes, pavisam tuvu virs sevis Skaidrīte ieraudzīja melnu krustu uz piķējošā štukasa sasvērtā spārna, un paniskas bailes dzelžainām rokām iespieda viņas seju tieši dubļos.
Kad zeme pārstāja līgoties un Skaidrīte atvēra acis, viņa ieraudzīja liesmojošo autobusu un blakus tam šofera ķermeni…
— Meitiņ, kas noticis? Kāda tu izskaties! —• iesaucās galīgi pārbiedētā māte, kad Skaidrīte pēc četrām stundām iestreipuļoja istabā.
Dubļaino seju Skaidrītei izdevās nomazgāt kādā upītē, bet ap nelielo brūci sarecējušās asinis rēgojās kā tumšs traips uz gaiša auduma. Svārciņi saplēsti, tenisa kurpes sabristas un netīras.
— Nekas, nekas, — Skaidrīte centās mierināt uztraukto māti, pati bez spēka noslīgdama krēslā.
Elize Svempa iededzināja elektrību, bet tūdaļ, bailīgi sarāvusies, atkal nodzēsa to. Fašisti no lidmašīnām varētu pamanīt gaismu un uzmest bumbu.
Bet spuldzes īsā uzliesmojuma Skaidrītei pietika, lai ievērotu, ka citkārt omulīgā istaba kļuvusi gluži sveša. Tikai mazliet vēlāk, pieradusi pie jūnija nakts blāvās puskrēslas, viņa saprata, ka tie bija ar krusteniskām papīra strēmelēm aplīmētie logi, kas piešķīra telpai sprosta noskaņu.
— Māmiņ, vai mūsu mantas jau sakravātas?
— Kādas mantas, Skaidrīt? — nesaprašanā vaicāja māte. — Mēs taču netaisāmies nekur braukt.