— Vai tad tu nemaz nedomā braukt projām, māt? — pārsteigti iesaucās meitene, jūtot, ka viņai izslīd pamats zem kājām.
—- Braukt projām … Es jau labprāt, bet…
Ārdurvīs gandrīz bez trokšņa apgriezās slēdzene, un istabā ienāca Skaidrītes tēvocis, vecais Donats Baumanis. Lai cik satraukta bija meitene, viņas prātam nepagāja secen, ka pat šais kara dienās Donats nav atmetis savu dīvaino paražu staigāt pa naktīm apkārt. Jau tad, kad meitene vēl apmeklēja pamatskolu, viņas miegu bieži iztraucēja tēvoča klusie soļi, kad tas uz rīta pusi pārradās mājās. Šai labsirdīgajā, klusajā, sevī noslēgtajā cilvēkā viņai daudz kas nebija izprotams. Baumanim, četrstāvu nama īpašniekam, nekad nebija ne graša pie dvēselēs. Skaidrītes mātei, kura vadīja brāļa pieticīgo saimniecību, nācās strādāt pie svešiem ļaudīm, lai sagādātu līdzekļus meitas skološanai. Kur tad vecais Donats lika īres ienākumus? Skaidrītei ne vienreiz vien uzmācās aizdomas, ka tēvocis savās nakts gaitās notriec šo naudu pie kāršu galda. Bet, ja tas tā, vecais labi prata slēpt savu kaislību. Retajās reizēs, kad pie viņiem ieradās ciemiņi un kāds lika priekšā uzspēlēt «cūkas» vai «zolīti», Baumanis atrunājās ar to, ka neprotot atšķirt karali no kalpa.
Skaidrīte griezās pie viņa pēc palīdzības:
— Tēvoci Donat, tu taču arī evakuēsies mums līdzi, vai ne? Pasaki mātei, lai viņa sataisās ātrāk.
Māte un Baumanis apmainījās skatieniem, kuru nozīmi meitene velti pūlējās izprast. Tad vecais nokrekšķinājās un, izņēmis kaļķīti no mutes, noglāstīja meitenes matus:
— Nē, Skaidrīt, mēs ar tavu māti esam veci cilvēki. Mēs paliksim tepat.
Ikreiz, kad Skaidrīte atcerējās šo liktenīgo nakti, viņai likās, ka tieši Donats vainīgs viņu palikšanā. Kopš tā laika meitene ar savu tēvoci vairs neatrada kopēju valodu. Viņš ar katru dienu kļuva dīvaināks. Te viņam nez no kurienes gadījās nauda mājas kapitālremontam, te atkal pietrūka dažu marku, lai izpirktu kartīšu trūcīgās devas. Naktīs Donats gan vairs nemēdza pazust, toties caurām dienām ar slotu rokā grozījās uz ielas, lai gan, pēc Skaidrītes domām, tur nebija ko slaucīt.
Sakārtojusi matus, kaut arī tas nemaz nebija nepieciešams, Skaidrīte pieklauvēja pie kaimiņu durvīm. Meiteni ielaida Nadežda. Kā allaž, ieraugot Nadju, Skaidrītei atsila sirds. Šī sieviete, ar kuru viņa bija paguvusi sadraudzēties tās slimošanas laikā, bi ja vienīgā, kam varēja atklāt visas jūtas un domas. Mātei, kas apkopa dzīvokļus un bez tam vēl strādāja viesnīcā, nekad neatlika vaļas patērzēt ar Skaidrīti. Nama jauno iemītnieku — studentu
Kalniņu — meitene nespēja lāgā izprast. Toreiz, kad viņš atveda ievainoto, likās tīri patīkams, sirsnīgs, patiess, bet vēlāk izvairījās no katras nopietnas sarunas. Reizēm radās pat iespaids, ka viņš neuzticas. Bet kādēļ? Novietodams padomju kara ārsti Donata dzīvoklī, viņš taču bija nodevis savu likteni meitenes rokās. Bet varbūt Kalniņš vienkārši rēķinājās ar to, ka viņa baidīsies iegāzt māti, tēvoci un sevi pašu? Skaidrīte nekādi netika gudra. Un tā viņas vainīgais domu biedrs bija un palika Sko- rostina.
— Māte grib zināt, vai rīt jānāk uzpost dzīvoklis, — Skaidrīte, ienākusi istabā, jautāja.
Jānis sarokojās ar viešņu:
— Pasaki, lai atnāk… Nu, kas jauns pasaulē?
— Kas tad jauns var būt? — īgni atteica meitene. — Marija Zariņa staigā jaunā mētelī. Laikam viņas ge- stapietis atkal dabūjis prēmiju par slepkavošanu. Nesaprotu, kāpēc tēvocis cieš tādu savā mājā.
— Tā nav mūsu darīšana, Skaidrīt, — sarunā iejaucās Nadežda. — Kam būs līdzēts ar to, ka viņa dzīvos citur? Diemžēl tādu Mariju ir vēl diezgan.
Jānim bija prieks par Skaidrītes sašutumu. No šīs meitenes iznāks lietas koks. Bet viņa nedrīkstēja zināt, ka Donats sen gribējis izlikt Mariju Zariņu no dzīvokļa. Jānis nepiekrita Baumanim. Izsekojis vācu virsnieku, kas katru vakaru apciemoja šo sievieti, viņš uzzināja, ka tas ir atbildīgs gestapo darbinieks. Ienāca prātā vecā gudrība, ka nikns suns rej tikai svešiniekus, bet savām mājām ir labs sargs. Špikiem nebija ko ošņāt namā, ko viņu tiešais priekšnieks pastāvīgi apmeklēja.
Skaidrīte pastāstīja, ka vakar ekonomiskajā veikalā atrastas vairākas komunistiskas skrejlapas. Satrakotie šucmaņi noslēguši izeju un izkratījuši visus pircējus. Vainīgo neatraduši, viņi apcietinājuši veikala direktoru, kas izrādījies Bangerska radagabals. Šucmaņi dabūjuši brāzienu, bet tautai beidzot bijis par ko pasmieties.
Smiekli caur asarām vārda tiešajā nozīmē — Jānim ienāca prātā, klausoties Skaidrītes stāstu. Daudz cietusī tauta pamazām aizmirsa īstus, sirsnīgus, gaišus smieklus. Saraudātās acis vairs nespēja jautri smaidīt. Daugavietis apzinājās, ka optimisms, ticība drīzai atbrīvošanai nepieciešami cīņas gara stiprināšanai. To ļaudīm deva viņa slepenajā tipogrāfijā iespiestie uzsaukumi, kas atrada ceļu uz tautas sirdi un iesaistīja pretestības kustībā arvien jaunus cīnītājus.
Daugavietis joprojām nevarēja sev piedot sastapšanos ar Apses ieteikto cilvēku. Viņš pat nevarēja galvot, vai nav iekritis. Cik uzbāzīgi tas, uzrāvis sērkociņu, centās toreiz ielūkoties viņa sejā. Pēdas izdevās sajaukt, Apse brīdināts. Bet ja provokators tomēr paguvis saredzēt viņa seju? Nolādēdams bezdarbību, Daugavietis nolēma vismaz nedēļu nerādīties uz ielas. Tāpēc viņš pagaidām neuzņēma sakarus ar Rīgā iebraukušo puisi, kuram vajadzēja strādāt pagrīdes tipogrāfijā.
Piecēlies viņš iegāja vannas istabā. Ja pēc dažām minūtēm kāds pārmeklētu dzīvokli, tas atrastu vienīgi Nadeždu, kas jau gulēja ciešā miegā.
8
Tai pašā namā, tikai vienu stāvu augstāk, Elize Svempa piezvanīja pie grāmatu aģentūras durvīm, kas atradās tieši iepretī Marlēnas dzīvoklim. Viņai atvēra Visvaldis Burtnieks, vienlaicīgi firmas īpašnieks un personāls. Tikai pasūtījumus viņš neiznēsāja pats, bet uzticēja Skaidrītes mātei.