Kāpēc gan neatjaut sev pēc Mērijas panteras kaisles mazas medības uz šo maigo stirniņu?
Kad Skaidrīte nogriezās pa labi, Raup-Dīmenss tikai mirkli vilcinājās. Viņš pietiekami pazina sevi, lai noskārstu, ka, ierauts ikdienas darba dzirnavās, drīz vien aizmirsīs savus pašreizējos nodomus. Vajadzēja uzrunāt tūlīt. Nepazīstamajai apstājoties pie viesnīcas, oberšturmfīrers piegāja klāt ar jau iepriekš sagatavotu pusglaimo- jošu, pusironisku ievada frāzi. Bet, tikko viņš atvēra muti, meitene uzrunāja durvīs stāvošo jaunekli.
Pirmajā mirklī Ēriks apmulsa. Tad, sapratis situāciju, nolēma palīdzēt meitenei atkratīties no uzbāzīgā sekotāja. Paņēmis viņu zem rokas kā vecu paziņu, Ēriks šķērsoja ielu. Kādu laiku abi klusēja. Ēriks pēc dabas bija mazrunīgs, Skaidrīte pēc pirmītējā drosmes uzliesmojuma jutās neērti un nezināja, ko teikt. Taču, pašķielējusi pāri plecam un dažus metrus aiz sevis ieraudzījusi neatlaidīgo gestapieti, čukstēja:
— Šie riebekļi nez ko iedomājas. Uzskata, ka viņiem pieder visas meitenes. Ar kādām tiesībām?!
Puisis joprojām nebilda ne vārda, un Skaidrīte pētījoši to uzlūkoja. Viņam bija viena no tām sejām, ar kurām vispirms jāaprod. Mati, kas ķīlī sniedzās pierē, izskatījās nespodri kā apsūbējis misiņš. Daudz gaišāka reto uzacu krāsa, vēl dzidrākas zilās acis, kas atmirdzēja kā ūdens akas dziļumā. Augšējā lūpa paplāna un enerģiska, apakšējā biezāka un juteklīgi maiga. No kreisā kaktiņa līdz deguna kaulam, dīvaini izjaucot vaibstu simetriju, stiepās asa rieva. Slīpā piere, garais deguns, uz priekšu izliektais, ietiepīgais zods veidoja trīs lielus pakāpienus.
Ēriks klusēja. Ar svešiem viņam valodas vispār neraisījās. Skaidrīte pamazām sāka nervozēt.
— Jūs neesat rīdzinieks — vai varbūt tomēr? — viņa teica, lai pārtrauktu neveiklo klusumu.
— Kāpēc jums tā liekas?
— Vispirms pamanīju, ka lasāt ielu nosaukumus. Un turklāt jūs iznācāt no viesnīcas …
— Esmu atbraucis komandējumā, — atbildēja Ēriks, sevī nospriedis, ka meitene diezgan apķērīga. — Caurām dienām virinu iestāžu durvis, bet beigas vēl nav redzamas.
Šo pasaciņu Ēriks jau zināja no galvas, jo vismaz reizi dienā nācās to atkārtot šveicaram. Arī tagad viņš atzina par labāku netēlot noslēpumaino, jo tas varēja tikai modināt aizdomas. Ar komandējuma apliecību, ko viņam pagādājusi Jelgavas organizācija, Ēriks jutās pietiekoši drošs kā viesnīcā, tā arī uz ielas.
— Un kur jūs strādājat? Vai varbūt mācāties? — viņš turpināja, jo negribēja ļaut meitenei vēl ko jautāt.
— Skolu esmu jau beigusi. Bet strādāt okupantiem nav nekādas patikas… Jūs to droši vien arī nedarāt labu prātu?
Ēriks izlikās nedzirdam.
— Nu labi, miers virs zemes… Es jums vairs neuz- bāzīšos ar jautājumiem, — apsolīja Skaidrīte, jūtot, ka puisis nevēlas atbildēt. — Kā jums patīk šī blicmēdele? — lai mainītu sarunas tematu, viņa norādīja ar acīm uz formā tērptu pusmūža vācieti, kas pašreiz nāca pretī.
Ēriks jau bija ievērojis, ka okupētās Rīgas ainavu raksturo patukšas ietves un pārpildīts bruģis. Pa to, dziedādami savu «holri holrasasa», soļoja hitleriešu kājnieki, trauca smagās mašīnas ar proviantu un munīciju, slīdēja virsnieku limuzīni. Uz ietves ļaužu bija daudz mazāk. Visi steidzās savās darīšanās. Tikai zelta fazāni — tā dēvēja aizmugures virsniekus pēc viņu dzeltenajiem formas tērpiem ■— par spīti lietum laiski pastaigājās un nekautriem skatieniem aplūkoja katru sievieti no galvas līdz kājām. Kāda vecenīte, satinusies salijušā villainē, dzīrās ieiet manufaktūras veikalā. Ieraudzījusi uzrakstu «Tikai vērmahtam un valsts vāciešiem», viņa sirdīgi nospļāvās un, kaut ko murminādama, turpināja ceļu._
«Fašistiskā sērga, ej kur iedams,» nodomāja Ēriks. Godīgam cilvēkam grūti elpot. Raugoties pretimnācējos, viņš mēģināja uzminēt, kā viens vai otrs izturētos, ja tam rokās pēkšņi būtu ierocis. It kā lasīdama Ērika domas, meitene bez jebkādas sakarības klusi teica:
— Nevienam jau šis laiks nepatīk.
— Jā, laiks patiešām riebīgs, — atbildēja Ēriks, kas stūrgalvīgi izvairījās no sarunas par politiku. — Esmu pārliecināts, ka drīz gāzīs kā ar spaiņiem, — viņš piemetināja, raugoties uz pelēkajām debesīm, kur veidojās aizvien draudīgāki mākoņi.
Skaidrīte jocīgi sarauca uzacis:
— Jūs laikam strādājat meteoroloģiskajā birojā, ka tik smalki pareģojat laiku. — Tad, apķērusies, ka ar gluži svešu cilvēku nevar tā draiskot, kautri piebilda: — Es jūtos spiesta atvainoties. Manis dēļ jums jāmirkst. Tikai labi, ka tam vācietim rīt noteikti būs iesnas. Kas par nekaunību, seko kā medību suns!
Jau pēc dažām minūtēm Ērika prognoze piepildījās. Notekas pārplūda. Balti mutuļodams, aizraudams sev līdzi tukšas cigarešu kārbas, ābolu mizas un papīra dris- kas, ūdens straumēm plūda pa ietvi. Kāda sieviete izmisīgi pūlējās atvērt lietussargu. Izmirkušie gājēji meklēja glābiņu vārtu telpās, spiedās pie sienām, kur dzegas kaut cik pasargāja no lietus. Vārtos spiedās arī Ēriks ar Skaidrīti. Purinādams spīdīgo gumijas mēteli, oberšturmfīrers viņiem sekoja. Pūlis no vārtiem sāka izklīst, jo katram negaiss šķita patīkamāks par tādu kaimiņu.