Arī Ēriks ar Skaidrīti devās tālāk. Pie nākamās ielas stūra Skaidrīte atskatījās. Pateicoties lietus gāzei, beidzot bija izdevies atkratīties no sekotāja.
Viņa sniedza Ērikam roku:
— Ļoti pateicos par palīdzību.
Brīdi paturēdams mitro plaukstu savējā, viņš vēlreiz palūkojās svešiniecē. Acīm redzot, strādnieku meitene … Fašistus nīst… Un pēkšņi Ērikam tik ļoti iegribējās pagarināt sarunu. Viņš jau pavēra muti, bet vārdi iestrē- dza lūpās, un Skaidrīte dzirdēja tikai nesaprotamu murmināšanu.
— Esmu spiesta lūgt piedošanu. Lāgā nesapratu, — ko jūs teicāt? — viņa jautāja ar smieklu dzirkstelīti acīs.
Krapovskis apmulsa un nedroši teica:
— Lietus tūlīt pārstās. Vai neiesim pastaigāties?
— Tādā laikā? Vai jums prāts? Bez tam … — Skaidrīte gribēja piebilst, ka mātei jāaiznes brokastis, bet laikus norija pēdējos vārdus … — Bez tam mēs taču nemaz neesam pazīstami .. . Skaidrīte, — un, viegli sarkstot, viņa trešo reizi šai īsajā laikā sniedza Ērikam roku.
— Mani sauc … — viņš jau gribēja uzdot sevi kaut vai par Andreju, bet pēc īsas vilcināšanās tomēr pateica īsto vārdu. Kāpēc slēpt to, ko viņa viegli varēja uzzināt no viesnīcas šveicara?
Labu brīdi viņi klusēdami uzlūkoja viens otru, ne vairs kā svešinieki, kurus tikai nejaušs gadījums savedis kopā, bet kā cilvēki, kuri vēlas kļūt draugi. Skaidrīte apzinājās, ka viņa mazliet iepatikusies šim mazrunīgajam, nopietnajam puisim. Tādēļ viņa visu ceļu (patiešām, pastaigāties lietainā rudens laikā tīrs neprāts) centās atturēties no parastajiem draiskajiem izteicieniem: «es jūtos pacilāta» un «miers virs zemes».
Nemanot viņi nonāca parkā.
— Varbūt apsēdīsimies, — Ēriks nedroši teica, norādot uz mitro solu ar atzveltnī iegriezto sirdi. Viņš atpogāja mēteli un paklāja to, lai Skaidrītei iznāktu sausa vieta. Ne jau aiz pieklājības vien viņš to darīja. Šī gādība pauda maigumu pret meiteni, kas izskatījās tik trausla. Un tomēr, spriežot pēc tā, kā viņa tikusi vaļā no vācu virsnieka, un pēc viņas atklātā runas veida, tai jābūt drosmīgam raksturam. Kaut viņš varētu runāt tikpat brīvi un nepiespiesti kā Skaidrīte! Žēl, ka šo pazīšanos nevarēs turpināt.
Arī Skaidrīte juta ko līdzīgu. Viņa bija pietiekami atklāta pret sevi, lai atzītos, ka Ēriks tai pa prātam. Bet laiks tik bargs, tik nežēlīgs, tas neļāva piepildīt jaunības ilgas.
Viņa notrīcēja no aukstuma. Sola mitrums jau sūcās cauri Ērika plānajam mētelim. Tukšs un pamests bija bērnu rotaļu laukums, dzeltenās smiltis kļuvušas melnas un dubļainas. Tikai zvirbuļi pa vecam paradumam lēkāja apkārt, velti meklējot maizes druskas.
Saule uz brīdi izslīdēja no mākoņiem. Tās slīpie, putekļu stabiem līdzīgie stari spilgti nokrāsoja pelēki dzeltenos fabriku dūmus un zālē sabirušās rudās kļavu lapas. Arī Skaidrītes brūnie mati iemirdzējās kā tumšs zelts.
Ēriks pirmo reizi ielūkojās meitenes sejā.
— Nez kādēļ man sākumā likās, ka jums pelēkas acis, — viņš teica.
— Un kādas tad īstenībā?
— Nezinu, — viņš brīdi padomāja. — Reizēm tās liekas brūnas, reizēm zaļas . . . Un tad — jums vēl ap zīlītēm tādas kā ziedlapiņas, — teica Ēriks un nokaunējās par dzejiskajiem vārdiem. — Tā ir ļoti reta parādība.
— Es jūtos pacilāta! — Skaidrīte iesmējās, bet tūdaļ mainīja toni. — Nevajag apcelt… Ja negribat, lai aizeju, — miers virs zemes!
— Un cilvēkiem labs prāts, — ar ironiju papildināja Ēriks šo bībeles izteicienu.
Skaidrīte klusi iekliedzās un ieķērās Ērika rokā. Tieši aiz viņiem no krūmiem iznira cilvēks bez cepures, vaļēju mēteli, atrisušu šalli, kuras gali plivinājās ap kaklu. Viņš pārskrēja pār mauru, pārlēca pār nožogojuma stiepli un, atskatījies atpakaļ kā trenkāts zvērs, trakā ātrumā skrēja tālāk. Tikko viņš pazuda Skaidrītes un Ērika skatieniem, parādījās vajātāji — esesietis divu latviešu šucmaņu pavadībā. Viens mazliet palēnināja skrējienu un, galīgi aizelsies, izgrūda:
— Uz kuru pusi aizskrēja?
Gandrīz vienlaicīgi Ēriks un Skaidrīte pacēla roku nepareizā virzienā, un abu skatieni sastapās. Ēriks gan tūdaļ nodūra acis, bet Skaidrīte paguva tajās saskatīt to, ko Ēriks visu laiku bija centies noklusēt.
Šis brīdis, kad jaunieši instinktīvi izveidoja kopēju fronti pret kopējo ienaidnieku, tuvināja viņus vairāk, nekā to būtu spējušas ilgas pazīšanās dienas.
Atskanēja šāvieni. Meitene ar plaukstām aizspieda ausis:
— Kā es viņus ienīstu! . .. Slepkavas!
Viņa izrāvās no Ērika mierinošajām rokām:
— Neturiet mani! Paldies, nevajag pavadīt. ..
11
— Nu, doktor, vai es drīkstu iziet uz ielas? — Jānis jokodamies vaicāja, ieejot Nadeždas istabā.
— Jāuzzina vispirms, ko par to domā konsultants Donats, — tādā pašā tonī atteica Cvetkova. — Nopietni, Jāni, vai tev neliekas, ka labāk būtu nogaidīt vēl pāris dienu ?
— Nē, atlikt vairs nevar. Saproti pati, cik grūti šim puisim tur viesnīcā sēdēt un gaidīt. Tāda bezjēdzīga nīkšana sabeidz nervus. Bet dzīvoklim bez numura vajadzīgs iemītnieks ar stipriem nerviem.
Nadežda piebīdīja krēslu tuvāk:
— Tad jau varēja Svempai likt viņu atvest.
— Es par to jau esmu domājis. Bet labāk vispirms apskatīt viņu personīgi, pataustīt, kāds viņam mugurkauls. Šim darbam nepieciešams sevišķa rūdījuma cilvēks. Manuprāt, daudz vieglāk uzspridzināt vilcienu nekā uz gadiem atteikties no cilvēkiem un saules. Un viņš taču vēl jauns, Nadja . . .
— Tev taisnība. — Un Nadežda pieglauda matus ar noapaļotu, sievišķīgu kustību, kuras dabisko daiļumu Jānis tā apbrīnoja. — Tu vēl šodien iesi pie viņa? Man gan vairāk patiktu, ja tu nogaidītu vēl pāris dienu, — Nadežda atgriezās pie sarunas sākuma un ar rūpju pilnu skatienu uzlūkoja Jāni.