Kāds klauvēja. Gaidītais biedrs? Nē, tas dienā nenāktu. Skaidrīte? Nē, drīzāk apkopēja. Patiešām, tā bija viņa.
— Labdien, Krapovska kungs, — teica Elize Svempa. — Kāds cilvēks šveicaram priekš jums nodevis šo vēstuli.
Viņa pasniedza zaļu aploksni un, piemetinājusi, ka apkopšot istabu vēlāk, atkal aizgāja.
Krapovskis nepacietīgi atplēsa to. Tur bija tikai divi teikumi: «Palieciet viesnīcā. Atnākšu pēc trim dienām.»
Vairāk nekā. Ne uzrunas, ne paraksta. Likdams sērkociņu pie vēstules, Ēriks mazliet pabrīnījās, ka arī uz aploksnes nekas nav rakstīts.
Beidzot skaidrība. Tātad nekas ļauns nav noticis. Nu vairs gaidīšana nebūs tik grūta. Ēriks atstiepās gultā, kas arī pēkšņi vairs nelikās tik neērta, un pirmo reizi šajās dienās paņēma rokā grāmatu. Pie lasīšanas viņš tomēr netika, jo atkal kāds klauvēja.
— Iekšā! — sauca Ēriks, domādams, ka apkopēja.
Durvīm atveroties, radās caurvējš, un sadegušās vēstules pelni melnām pārslām aizvirmoja pa istabu.
— Vai drīkstu ienākt? — jautāja nedroša balss.
Vienā rāvienā Ēriks pietrūkās kājās.
— Skaidrīt?!
— Jā, es, — meitene klusi atsaucās un sāka nomaukt cimdus.
Mitrā āda negribēja padoties. Viņa nepacietīgi ar zobiem ieķērās cimdā un novilka to.
«Cik viņa vēl bērnišķīga!» nodomāja Ēriks, vērojot šo meitenīgo paradumu.
Skaidrīte apsēdās krēslā un ik brīdi pārmainīja sakrustotās kājas. Cik labi, ka galds neļāva tās saskatīt. Šodien viņa bija uzvilkusi savas labākās zeķes, bet ceļā kāda mašīna tās bija aptriepusi ar dubļiem.
Ēriks klusēja. Ne jau tāpēc, ka nebūtu ko teikt, — bet tādēļ, ka sirds bija pārpilna. Kopš brīža, kad Skaidrīte pirmo reizi bija ieradusies viņa istabā (toreiz viltniece izlikās meklējam māti), jaunieši mēdza šķirties tikai uz dažām stundām. Un tomēr puisim joprojām neapnika raudzīties meitenes sejā, meklēt un arvien atrast tajā kaut ko jaunu, kaut ko tādu, kas padarīja to vēl tuvāku un mīļāku.
Savā mulsajā laimē Ēriks sākumā nebija ievērojis, ka Skaidrīte nav atģērbusies. Viņš pielēca kājās, lai palīdzētu novilkt lietus mēteli, kuru tik labi pazina — mazo ielāpu mugurā, ieplaisājušo augšējo pogu, nodilušo vietu piedurknē, kuru Ēriks juta zem savas delnas ikreiz, kad apskāva Skaidrīti.
Meitene liegi atturēja viņa roku un arī piecēlās: — Nevajag. . . Man šodien tāda nemierīga jūtoņa. Tā vien liekas, ka istabā trūkst gaisa . . . Iesim labāk ārā!
. . . Rīgā dzīvoja divas dažādas dzīves. Naktī Biķernieku mežā šāva, pa aptumšotajām ielām nez kurp un nez kādēļ joņoja ar ložmetējiem apbruņotās motociklistu vienības, gestapo telpās aiz maskēšanās aizkariem līdz pašam rītam dega gaisma. Naktī ielās parādījās neredzamu roku izlipināti uzsaukumi, varbūt kādā dzīvoklī aiz cieši aizslēģotiem logiem klusu sačukstējās daži vīri, varbūt kāda sieviete, uzmetusi radiouztvērējam spilvenu, klausījās ziņas no Maskavas. Piecēlies katrs ar drebošu sirdi steidzās uzzināt, vai fašistiskā tumsa nav aprijusi kādu tuvinieku vai draugu.
Dienā Rīga atkal pārvērtās šķietami mierīgā pilsētā. Nomalēs kūpēja dūmeņi, un sievas stāvēja rindā pie pārtikas veikaliem, kioskos laikraksti un žurnāli oda pēc svaigas iespiedkrāsas, virsnieki nodeva pastā lielas pakas nosūtīšanai uz Vāciju, pilsētas centrā spilgti plakāti reklamēja pēdējo UFA filmu, elegantas dāmas pa.staigājās ar maziem klēpja sunīšiem, kurus rotāja košas lentas.
Skaidrīte un Ēriks iegriezās klusā vecpilsētas ieliņā. Bulvāru liepas aizstāja melni apkvēpuši mūri, franču, vācu un Tomberga parfīmus — spīķeru vieglā trūdu smaka. Šur tur uz palodzēm vīta petūnijas un kreses, uz stāvajiem kārniņu jumtiem čīkstēja vēja rādītāji, kāda torņa smailē tupēja liels čuguna runcis un zaļām stikla acīm stīvi vēroja jauniešus.
Skaidrīte aizveda savu draugu uz Doma muzeju. Ēriks tur bija pirmo reizi, bet viņa domas pārāk nodarbināja šodiena, lai varētu uzņemt sevī sen aizritējušos laikus. Lēnām viņi abi soļoja gar pirmatnējo asumu zaudējušiem bruņinieku zobeniem, ar zaļu oksidējumu klātām vara monētām, izbalējušiem cunftu karogiem — šie divi nākotnes cilvēki — putekļainajā pagātnes valstībā. Viņi apsēdās kādā stūrītī zem senlaicīgās karave- las modeļa, kas karājās pie griestiem. Skaidrīte ar neuzmanīgu kustību aizskāra to, un burinieks ar garo bugšpritu sāka šūpoties kā dipvadsmit ballu vētrā.
— Es arī savā laikā krāju modeļus, — teica Ēriks. Tā bija pirmā reize, kad viņš kaut ko pastāstīja par sevi. — Visvairāk lepojos ar «Svēto Annu», zini, viens no tiem trim kuģiem, ar kuriem Kolumbs brauca atklāt Ameriku. To bija izgriezis mans vectēvs. Viņš kādreiz dienējis krievu kara flotē.
— Tu laikam arī sapņoji kļūt par jūrnieku?
— Nē. Savādi, bet es biju gandrīz vienīgais no saviem klases biedriem, kas nedomāja par to. Es ļoti mīlēju grāmatas. Lasīju pat uz ielas, kad nācu no skolas. Tā es reiz nokļuvu pat zem mašīnas. Redzi, te uz kreisās rokas vēl palikusi maza rēta …
Meitene ar pirkstu noglāstīja iesarkano strēli:
— Tevi taču varēja sabraukt. . .
Ēriks pasmaidīja. «Ja tu zinātu, meitēn, cik reižu esmu bijis par mata galu no nāves . . . Toreiz, kad jahta apgāzās selgā un es gandrīz noslīku, toreiz uz asiņainā Šķēdes ceļa, vēlāk, kad šķūnī slēpos no šucmaņiem, un arī tagad, katru stundu, katru brīdi, tāpat kā visi pagrīdnieki . .. Bet es esmu palicis dzīvs un šodien varu sēdēt kopā ar tevi.»