Skaidrīte neatbildēja drauga smaidam. Viņa domāja par to, kā gan šī brāzmainā mīla tik pēkšņi sagrābusi viņu savā varā. Jau kuru dienu viņa nebija painteresējusies par notikumiem frontē. Tikai šodien, steigdamās uz šo satikšanos, viņa redakcijas skatlogā tika ievērojusi lielus virsrakstus, kas izkliedza fašistu jaunās uzvaras. Pusei no tā Skaidrīte neticēja, tomēr nevarēja noliegt, ka stāvoklis frontē ļoti grūts. Hitlera karapūļi tuvojās Baku, apdraudēja Staļingradu. Skaidrītes sirdī sāpīgi dūrās katrs zaudējums, taču viņa aiz tiem redzēja sarkanarmiešu pašaizliedzīgo cīņu, aizstāvot katru pēdu dzimtās zemes. Šis varonīgais piemērs vēl vairāk nostiprināja kūsājošo gribu darboties. Viņa atcerējās uzsaukumu, ko kādā agrā rītā bija redzējusi izlīmētu uz Melngalvju nama drupām — cirtaina meitene ar šauteni rokā, zem tās lozungs: «Dārgā draudzene! Tava vieta partizāņos! Graudama fašistu aizmuguri, tu palīdzēsi Sarkanajai Armijai atbrīvot mūsu zemi!» Tā tur bija rakstīts. Jau ilgi Skaidrīte slepenībā loloja kādu domu, bet, viena būdama, šaubījās par iespēju to realizēt.
— Uzklausi mani, Ērik, vienreiz par visām reizēm. Es zinu, ka tev nez kādēļ nepatīk runāt par politiku, bet tu taču mīli mani, vai ne? — lai neļautu sevi izsist no sliedēm, Skaidrīte nenogaidīja atbildi. — Tad mīli mani tādu, kāda es esmu, ar visiem maniem priekiem un bēdām . . . Protams, es priecājos par to, ka esmu sastapusi tevi. Tomēr ar to vien nepietiek. Palīdzi man atrast izeju no manām bēdām … Es nevaru tā dzīvot, dzirdi — nevaru! Visapkārt ciešanas un nāve, bet mēs te sēžam un dūdojam kā baložu pāris . ..
Ēriks saprata, kas nāks tālāk. Kā vienmēr tādās reizēs, vēlēšanās būt meitenei par balstu un ceļvedi cīnījās ar konspirācijas dzelžaino likumu. Ļoti uzmanīgi viņam jāsatausta vidusceļš — neatklāt sevi, bet tai pašā laikā arī neatstumt Skaidrīti ar pārāk neitrālu izturēšanos.
— Esmu dzirdējusi, ka Rīgā darbojoties pagrīdes organizācija, — tuqļināja Skaidrīte. — Ja es strādā'tu kādā fabrikā, man droši vien izdotos uzņemt sakarus. Bet tagad? Es taču nevaru iziet uz ielas un kliegt: «Es gribu cīnīties pret fašistiem, dodiet man ieroci!» Esmu daudz domājusi un beidzot nākusi pie slēdziena, ka man iF tikai viens cels … — Skaidrīte apvija roku ap Ērika pleciem. — Ērik, lai kā tu izliecies, tavas acis tomēr neprot melot. Arī tu neieredzi fašistus. Zini ko, brauksim uz Latgali pie partizāniem!
13
Ēriks sēdēja krēslainajā istabā un domāja par Skaidrīti. Kāpēc šī meitene bija kļuvusi viņam tik tuva? Varbūt normālos apstākļos tas nebūtu tā noticis? Vainīga varbūt vientulība? Neierastā dīkdienība, kas radīja iekšēju tukšumu, kuru vajadzēja aizpildīt? Un varbūt degsmi, ko Ēriks citkārt būtu ielicis cīņas uzdevumu veikšanā, viņš tagad ielika ilgās pēc Skaidrītes?
Var jau būt, taču galvenais tas, ka Skaidrīte bija vislabākā draudzene ne tikai saulainām dienām, bet arī skarbajā cīņas vētrā. Un jau pašā sākumā, vērojot meitenes atklāto seju, Ēriks juta, ka viņiem varētu būt kopēja taka. Tas viņus tuvināja. Visa Skaidrītes izturēšanās liecināja, ka vajadzīga tikai neliela dzirksts, lai Skaidrīti aizdedzinātu cīņai, vajadzīga virzoša roka, lai meiteni novadītu uz pareizā ceļa. Uzmanīgi, neatklājot sevi, pusteikumiem, reizēm pat ar tīšu ironiju viņš centās izveidot viņas cīņas tieksmi par ciešu apņēmību. Rezultāti neizpalika. Par to liecināja pēdējās sarunas. Kā viņš bija saniknojis Skaidrīti, izlikdamies vienaldzīgs pret tās jūsmīgajiem plāniem! Jelgavā viņš nebūtu vilcinājies iesaistīt Skaidrīti pagrīdē, bet šeit to pagaidām nedrīkstēja darīt. Konspirācija lika klusēt, jo Ēriks noprata, ka Rīgā viņu gaida sevišķs uzdevums.
Biedrs kavējās. Šodien taču vēstulē norādītā diena. Pagrīdes pieredze bija attīstījusi Ērikā sevišķu psiholoģiju — katru nosebojumu viņš uzskatīja par sliktu pazīmi. Nervoziem soļiem viņš izgāja gaitenī, ieklausījās viesnīcas trokšņos, atkal atgriezās istabā. Tā izskatījās vēl drūmāka, vēl tukšāka. Bet, ja Skaidrīte, salikusi kājas krusteniski, sēdētu šai salauztajā plīša krēslā, telpa gūtu citu noskaņojumu. Tad viņš vairs neredzētu nedz aptraipītās sienas, nedz ieplīsušo mazgājamo bļodu — tikai zaļgani bruņas acis, kas prata tik labi pateikt mēmus, maigus vārdus.
Soļi gaitenī lika Ērikam uztrūkties kājās un atvērt durvis. Viņa priekšā stāvēja gadus trīsdesmit vecs cilvēks ar ikdienišķu seju zem ikdienišķas platmales. Bet pleci zem pelēkā lietus mēteļa likās neparasti plati un balss dīvaini metāliskā, kad svešinieks teica:
— Jūs esat Ēriks Krapovskis, vai ne? .. . Atnācu piedāvāt jums darbu. Ko jūs protat?
Ēriks pazina paroli un atbildēja paredzētos vārdus:
— Ravēt nezāles.
Jānis Daugavietis piekrītoši pamāja.
Pirms uzsāka sarunu, viņš vērīgi aplūkoja jauno biedru. Dzidras acis, enerģisks zods, atklāta seja. Puisis mierīgi gaidīja, kamēr otrais ierunāsies.
— Nu, biedri Ērik, pastāsti man par savu līdzšinējo dzīvi!
Neizlaižot nevienu sīkumu, Ēriks centās izstāstīt visu, kas varētu interesēt. Jānim patika, ka, runājot par savām pagrīdes gaitām, Krapovskis stingri ievēroja konspirāciju. Tikai vienu viņš minēja vārdā — Imantu Sudmali, kas pats pirmais bija rādījis viņam ceļu uz komjaunatni. Jānis atzinīgi pasmaidīja. Jā, varēja redzēt, ka puisim ir Sudmaļa skola.
— Un kā ar veselību? — jautāja Daugavietis, kad Krapovskis bija beidzis. — Ar sirdi, plaušām, nerviem?