— Liekas, viss kārtībā. Nu, un, kas attiecas uz nerviem, pats labi zini, kādi pagrīdniekam nervi. Man šķiet, ka nekas tā nenomierina kā noteikts uzdevums.
— Tiesa, bet ne visi uzdevumi ir tik viegli. Tev būs jāstrādā slepenā spiestuvē.
— Jo labāk. Es divus gadus esmu strādājis tipogrāfijā.
— Bet ne tada. Saproti, pagrabs, uz pusi mazaks nekā šī istaba. Gaiss mitrs un smacīgs …
— Nebaidos!
— Tas arī vēl nav viss. Tu būsi pagrīdnieks šī vārda tiešajā nozīmē, brīvprātīgs cietumnieks. Būs jāatsakās no ārpasaules, nedrīkstēsi rādīties uz ielas. Izņemot mani un biedreni, kas dzīvo tai pašā dzīvoklī, tu ne ar
vienu nevaresi sarunaties. Ta tas var vilkties gadu, divus, tik ilgi, kamēr Sarkanā Armija atbrīvos Rīgu.
Ēriks, kas parasti nemēdza smēķēt, palūdza papirosu un kāri ievilka dūmu … Tā … Un Skaidrīte? … Viņš gandrīz skaļi būtu pateicis to, kas bija izkristalizējies daudzu stundu pārdomās, ilgās un skaidrības meklējumos. — Es vairs nevaru iedomāties dzīvi bez šīs meitenes, Skaidrīte taču kļuvusi daļa no manis paša. Vai tad cilvēks var pārcirst sevi pušu … To no manis neviens nevar prasīt . ..
Daugavietis neskubināja Ēriku. Redzot, ka tā papiross apdzisis, viņš klusējot piedāvāja uguni. Ēriks izklaidīgi paņēma sērkociņu, aizsmēķēja, bet aizmirsa nopūst. Tas turpināja degt viņa pirkstos kā maza, gaiša lāpa.
Ienāca prātā Gorkija Danko, kas izrāva no krūtīm savu degošo sirdi un turēja to augsti virs galvas kā lāpu, lai tūkstoši redzētu ceļu caur nakti. Vai tad katram komunistam, katram pagrīdniekam nav jābūt tādam kā Danko? Vai tad kāds jautā, no kā atsakās cīnītājs? Vai tad viņš zināja, no kā atteicies biedrs, kas sēdēja viņa priekšā? Varbūt arī tas upurēja kādu lielu, skaistu mīlu . . . Skaidrīte — tā ir laime, bet tā tikai viņa — Ērika Krapovska laime. Kādas viņam bija tiesības ziedot miljonu cilvēku laimi savai personīgajai?! Vajadzēja izšķirties . ..
Un Ēriks izšķīrās. Viņš pats neapjēdza, ka šis brīdis nozīmē pagriezienu viņa mūžā — aiz muguras palika jaunība, priekšā bija skarbs brieduma laiks.
14
— Jaunais iemītnieks dzīvoklim bez numura, — teica Jānis, iepazīstinot Nadeždu ar Ēriku. — Vai tu mūs nepacienāsi ar vakariņām?
Pasniedzot lieso maltīti, Cvetkova vērīgi ielūkojās puisī. «Šķiet, izturēs,» viņa domāja, «tomēr grūti būs . . . Tagad mēs gan būsim trijatā . . . bet cik ilgi?»
Ēriks pārlaida skatienu istabai. Nekas neliecināja,
ka te kaut kur slēptos tipogrāfijā; bet kur tad atrodas ieeja dzīvoklī bez numura? Spriežot pēc Daugavieša stāsta, spiestuvei vajadzēja atrasties pagrabā.
— Te tu gulēsi, — teica Jānis, rādīdams uz šauru kušeti. — Biežāk gan būs jāpārnakšņo lejā.
Ēriks pamāja ar galvu. Viņam patika šie mazrunīgie cilvēki, kas apgājās ar viņu kā ar vecu draugu — bez uzbāzīgas laipnības, vienkārši un sirsnīgi. Labi bija, ka tie ļāva Ērikam klusēt un pārvarēt iekšējo neveiklību, kas allaž uzmācās svešā vidē. Istabas iekārtojums atgādināja vecāku māju Kāpu ielā. No malas skatoties, varēja domāt, ka pie galda sēž vidusmēra ģimene, tomēr tieši šeit Krapovskis asāk nekā jebkad izjuta pagrīdes augstsprieguma atmosfēru. Un, kad pie durvīm pieklauvēja, viņš satrūkās. Jānis pacēla galvu un klusi teica Cvetkovai:
— Nelaid iekšā. Neviens, it neviens nedrīkst ieraudzīt Ēriku! . .. Ejam, — un viņš ieveda Krapovski vannas istabā, kas ne ar ko neatšķīrās no parastajām.
No niķelētā krāna pilēja ūdens un vienmuļi pakšķēja baltajā, šur tur saplaisājušajā vannā; krānu nevarēja cieši aizgriezt, un lāses bija atstājušas uz vannas sienas dzeltenu taciņu. Kaktā stāvēja melni krāsota skārda krāsns ar salauztām durtiņām; uz mazgājamās siles zem nobružātā, nespodrā, četrstūrainā spoguļa atradās ziepju trauciņš, zaļa plastmasas krūzīte ar zobu sukām, bārdas skujamie piederumi un pustukša odekolona pudele; grīda bija no pelēka akmens, telpu apgaismoja matēta spuldze.
Daugavietis nobīdīja vannu.
Arī aiz vannas Ēriks nekā neievēroja. Tad Jānis nometās četrrāpus, ar plecu pagrūda sienu, un Ēriks ieraudzīja pusmetru augstu, kvadrātveidīgu caurumu. — Nav slikti izgudrots, — Ēriks atzina, — bet man liekas, ka vannas istabu sīki pārmeklējot, šo eju var atrast.
— Nekā nebūs! Aizvars ir četru ķieģeļu biezumā. Izklauvējot sienas, tukšumu nevar uziet. No iekšas to nostiprina tā, ka pat desmit vīri nespētu izkustināt . ..
— Kā tad izdevās šo paslēptuvi izbūvēt?
— Pats esmu būvstrādnieks, bet Donats jaunībā bijis mūrnieks. Lai neradītu aizdomas, mēs visā namā taisījām kapitālremontu un paklusām strādājām arī šeit.. . Bet tagad lien pa priekšu, es aizvēršu eju.
— Un kā ar vannu?
— To Nadja atbīdīs atpakaļ. Še paņem kabatas spuldzi! Tikai uzmanies, eja ļoti stāva.
Ēriks pēkšņi juta, ka sāk trūkt gaisa. Jānis, acīm redzot, bija aizvēris lūku. Bet spuldze jau apgaismoja plašāku telpu, un līšana beidzās. Viņi stāvēja zemā, iegarenā kazemātā. Iespiedierīce, galds ar burtu kasti, krēsls, liels papīra rullis, plaukts ar grāmatām, radiouztvērējs, maza čuguna krāsns, dzelzs gulta ar salmu maisu, tādu pašu spilvenu un saritinātām segām — lūk, visa iekārta. Noknikšķēja ieslēdzējs — Jānis iededzināja gaismu.
Ēriks apskatīja burtus.
— Acīm redzot, viss jāsaliek korpusā. Un kur krāsa? . . . Ahā, tur kaktā.
Divas kārbas saturēja melnu iespiedkrāsu, pārējās bija visdažādākie konservi.
— Tā ir tava dzelzs rācija, — paskaidroja Jānis. — Gadījumam, ja augšā kaut kas notiks . . . Sausiņus atradīsi zem gultas. Dienām desmit pietiks ēdamā. Bet, ja atklās iee ju un fašisti jau lauzīsies iekšā, tad tu tomēr vēl vari izsprukt. Lūk, vai redzi šo caurumu? Tas nav tikai ventilācijai, tā ir šaura pazemes eja, kas ved uz drupām Daugavmalā.