Burtnieks ar grūtībām norija smieklus: vecajai Svem- pai vērīga acs. Šim iznīcības filozofam, kas šai pasaulē pliks kā baznīcas žurka, bet mirušo valstībā jūtas bagāts namsaimnieks, tiešām trūkst kādas skrūvītes. Visvaldis gribēja aizbildināties ar nevaļu, bet pēkšņi prātā iešāvās doma, ka šo kapliču varētu kādreiz izmantot. Tāpēc viņš laipni atbildēja:
— Šodien gan vairs nevarēšu, Makuļeviča kungs. Bet rīt labprāt aizbraukšu jums līdzi.
Šis solījums tā iepriecināja Makuļeviču, ka tas pat piemirsa apjautāties par kādreiz pasūtīto dzeju krājumu.
Pēdējais šīs dienas apmeklētājs bija pats namsaimnieks Donats Baumanis. Viņš nāca vairākiem lāgiem un pēc katra gājiena izvilka no mēteļa apakšas prāvu, apdrukātu papīru žūksni. Visvaldis nevarēja nociesties neizlasījis vienu no uzsaukumiem.
Kamēr viņš sadalīja skrejlapas noteikta lieluma kaudzēs, iesaiņoja bandrolēs ar izdomātiem adresātiem un aptina ar auklu, vecais Donats ar komisku izmisumu izsūdzēja savas bēdas:
— Māsa strādā par apkalpotāju, Jānis — students, citi biedri raujas pie dreibeņķiem vai rušina zemi, bet mēs abi, profesor, — buržuji! Tev jau nekas, tu tāds inteliģents brīvskunstnieks… Bet es?! Es skaitos namīpašnieks, parazīts… Pat paša māsasmeita, šī skuķe Skaidrīte, uzskata mani par ekspluatatoru, kas nodzerot visu naudu … Baidos, profesor, vai tikai tu arī nesāc domāt, ka esmu šīs mājas īpašnieks. Patiesība taču tāda, ka pirms septiņpadsmit gadiem šīs mājas īpašnieks bija nomiris un atstājis nez kam krietnu čupu naudas! Toreiz visās lapelēs par to vien rakstīja. Nu, un biedri no Centrālkomitejas nolēma izmantot uzvārdu līdzību, atsauca mani un saka: «Klausies, Donat, tev tagad būs jāpaliek par namsaimnieku.» Es, protams, abām rokām un kājām pretī: «Kas es par namsaimnieku? Visu mūžu esmu godīgi lējis sviedrus, reizēm pašam nebija ar ko īri samaksāt.» Bet šie mani piespiež par varas mākti, neielaižas nekādā runāšanā: «Tas ir pagrīdes uzdevums. Namu mēs jau nopirkām un reģistrējām uz tava vārda. Nevienam neradīsies šaubas, jo domās, ka tu esi tas mantinieks.» Tā es līdz pašam četrdesmitajam gadam kalpoju par šilti. Kad padomju laikā man nacionalizēja šo nolādēto māju, es biju tikpat laimīgs kā 1906. gadā, kad izdevās izmukt no cietuma. Uz priekiem pat iemetu veselu polšu… Bet ilgi man sasodītie friči neļāva mierīgi dzīvot. No godīga sētnieka, rajona pirmrindnieka man atkal vajadzēja pārvērsties par buržuju… Kauns cilvēkiem acīs skatīties. It kā es nezinātu, ko viņi domā: «Lūk, kur iet Baumanis, tas, kam pieder četrstāvu nams! Māja ienes tūkstošus, bet veco Elizi badā mērdē.» Bet es tev saku, profesor, kad padzīsim fašistus, neviens velns mani vairs nepiespiedīs kalpot par šilti!
Burtnieks tīšu prātu nepārtrauca jau kuru reizi dzirdēto Donata monologu un ļāva tam atvieglināt sirdi. Beidzis saiņot uzsaukumus, viņš uzlika Baumanim roku uz pleca:
— Kaut šodien būtu vairāk tādu namsaimnieku kā tu!… Pasaki Elizei, lai rit atnāk mazliet agrāk… Būs daudz darba. Skaties, kas par kaudzi!
Vecais Donats nokrekšķinājās un šļūcošiem soļiem devās uz savu dzīvokli.
četrstāvu nams iegrima šķietamā miegā. Bet negulēja ne Donats, kas uzmanīja kāpņu telpas, ne Ēriks, kas savā pagrabā klausījās pēdējās ziņas no Maskavas, ne Skaidrīte, kas nevarēja aizmigt, domādama par Ērika mīklaino nozušanu, ne Visvaldis, kas iztēlojās bīstamo un tālo ceļu, kuru rīt staigās Komunistiskās partijas uzsaukumi.
16
Agrā rītā, kad uz ielas vēl valdīja mijkrēslis, Elize Svempa izgāja no mājas. Vienas tirgus somas vietā viņai šoreiz bija divas. Viņa gāja gar mūriem, šad tad apstājās pie veikalu skatlogiem, lai mazliet atpūtinātu nogurušās kājas, un izlikās pētījam preču cenas. Beidzot, sasniegusi pastu, kur pie lodziņiem drūzmējās iestāžu un uzņēmumu kantoru darbinieki, Elize ieņēma vietu paku nosūtīšanas rindā. Tai pašā brīdī no sola piecēlās jauna meitene un nostājās tieši aiz viņas. Elize tai uzmeta ašu skatienu, bet nebilda ne vārda. Ar veca cilvēka tūļību viņa izlika uz letes visus savus saiņus. Kamēr viņa līmēja markas, meitene, slepus apskatījusies, veikli paķēra ar brūnu auklu apsieto paciņu un noslēpa portfelī.
Uzsaukumi, kurus bija saņēmusi meitene, ceļoja tālāk. Tie nonāca līdz pārtikas veikalam blakus Gaisa tiltam. Pēc dažām stundām tanī iegriezās VEF strādnieks Juris Kurcis, kas gāja uz dienas maiņu. Uzgaidījis, kamēr atbrīvojās vecākā pārdevēja Zemīte, viņš tai vaicāja:
— Vai jums nebūtu zobu pulveris?
— Es personīgi ieteicu pastu …
— Ar to nevar tīrīt tenisa kurpes, — atteica Juris Kurcis.
— Ak tā, un es domāju, ka jūs gribat tīrīt zobus… Pagaidiet, varbūt mums vēl kaut kas palicis, — un pārdevēja pāri letei pasniedza Kurcim dažas «Illorodonta» kārbas.
Apmierināti dūdodams jautru melodiju, Kurcis soļoja tālāk. Izgājis cauri VEF kontroles telpām, viņš pagalmā sastapās ar šoferi Šiliņu.
— Vai šodien kaut kas bija? — tas čukstus jautāja.
— Jā. Atstāšu parastajā vietā.
Pārģērbjoties pirms mājās iešanas, mehāniķis Kalna- purs atrada uzvalka kabatā kādu lapu. «Tas taču uzsaukums,» viņš nodomāja izbijies. «Ieraudzīs pie manis, tūlīt būs gals. Ātrāk jātiek vaļā, — bet kur likt?» Viņš jau gribēja nomest skrejlapu uz grīdas, taču šai brīdī ģērbtuvē ienāca citi strādnieki. Arī pagalmā neizdevās, jo Kalnapuram bija piebiedrojušies daži paziņas. Tramvajā viņam visu laiku likās, ka konduktors aizdomīgi skatās uz kabatu, kur degtin dega bīstamais uzsaukums. Aizelsies un galīgi nosvīdis Kalnapurs atskrēja mājās.
— Ko tu man labu atnesi, tēt? — pie durvīm viņu sagaidīja Mudīte — pali jaunākā no Kalnapura bērniem.