Parasti Kalnapurs katram atrada kādu mīļu vārdiņu, bet šoreiz viņš garām Mudītei metās virtuvē.
— Labi, Mirdza, ka tev plīts jau kuras. Iemet šo lapeli, bet ātri! — viņš uzsauca sievai.
— Ko tu, vecais, šodien tik errīgs? Kas tā ir par tik briesmīgu lapeli?
— Liekas, uzsaukums. Ja tu zinātu, kādas bailes es izcietu!
— Pag, pag! Tad jau vispirms jāizlasa.
— Nevar, nevar! Vai tev prāts! Ja nu kāds ienāk?
— Ei nu, zaķapastala! Durvis taču aizslēgtas.
Kalnapurs mazliet nomierinājās. Pirmās paniskās bailes norima. Balss gan viegli drebēja, tomēr viņš sāka paklusām lasīt:
— «Biedri! Šodien mēs svinam 25. gadadienu Padomju revolūcijas uzvarai mūsu zemē. Pagājuši 25 gadi kopš tā laika, kad pie mums nodibinājās padomju iekārta…» — Jo tālāk viņš lasīja, jo balss kļuva mierīgāka.
Ar Mirdzu notika tieši pretējais. Viss, kas līdz šim šķita miglains, ieguva asus apveidus. Klausoties, kā visās okupētajās Eiropas zemēs tautas deg naidā pret iebru cēju tirāniju un kaitē hitleriešiem kā vien varēdamas, neskaidri apjaustā vainas apziņa pārvērtās pašpārmetumu vētrā. Viņa pārtrauca vīru:
— Pareizi! Viņi nav nemaz tik stipri, kā izliekas. Tikai mēs paši esam vainīgi pie tā, ka visādi dreksleri un dankeri mums vēl sēž uz kakla!
Kalnapurs noņēma acenes un pablenza sievā:
— Ko nu klaigā! Ļauj izlasīt līdz beigām… — «Hitleriskie neģēļi pieņēmuši par likumu spīdzināt padomju kara gūstekņus, simtiem tos nogalināt, nolemt tūkstošus no tiem bada nāvei. Viņi pastrādā varas darbus un nogalina mūsu zemes okupēto teritoriju civiliedzīvotājus, vīriešus un sievietes, bērnus un sirmgalvjus, mūsu brāļus un māsas…»
Mirdza atkal pārtrauca vīru:
— Atceries veco Andersonieti, kas dzīvo Biķernieku ielā. Viņa pati savām acīm redzējusi mežā milzīgu bedri, pilnu ar līķiem. Pat aprakt nelaimīgos šie nelieši nav turējuši par vajadzīgu. Tā arī mans brālis pazuda, aizrāva, nelieši, pašā lieldienu vakarā… — viņa sāka šņukstēt. Kalnapurs līdzjūtīgi paskatījās sievā, bet Mirdza aši noslaucīja asaras un mudināja lasīt tālāk.
Kalnapurs turpināja:
— «Viņi sprauduši mērķi padarīt par vergiem vai iznīcināt Ukrainas, Baltkrievijas, Baltijas, Moldāvijas, Krimas un Kaukāza iedzīvotājus. Tikai zemiski cilvēki un nelieši, kam trūkst goda un kas noslīdējuši līdz dzīvnieku stāvoklim, var atļauties tādas nekrietnības pret nevainīgiem, neapbruņotiem ļaudīm. Bet tas nav viss. Viņi pārklājuši Eiropu ar karātavām un koncentrācijas nometnēm. Viņi ieveduši nelietīgo «ķīlnieku sistēmu». Viņi šauj un kar pilnīgi nevainīgus pilsoņus, paņemtus «ķīlām» tāpēc, ka kaut kādam vācu dzīvniekam neļāva izvarot sievietes vai aplaupīt iedzīvotājus…» — Lapa noslīdēja uz leju. Kalnapurs iedomājās Audriņu ciema likteni — atriebdamies par divu sarkanarmiešu slēpšanu, fašisti bija iznīcinājuši visus iedzīvotājus, vairāk par 330 sirmgalvju, sieviešu, bērnu un vīriešu. Sašutuma pilnā balsī viņš turpināja lasīt: — «Viņi pārvērtuši Eiropu par tautu cietumu. Un tā viņiem saucas — «jaunā kārtība Eiropā». Mēs zinām, kas vainīgs šinīs nekrietnībās, zinām šos «Eiropas jaunās kārtības» cēlājus, visus šos jaunizceptos ģenerālgubernatorus un vienkārši gubernatorus, komandantus un apakškomandantus. Viņu vārdus zina desmitiem tūkstošu nomocītu cilvēku. Lai šie bendes zina, ka viņiem neizbēgt no atbildības par saviem noziegumiem un neizbēgt no nomocīto tautu sodītājas rokas.» Nu, ko tu saki par visu šo padarīšanu? — domīgi vaicāja Kalnapurs, izlasījis ziņojumu līdz galam.
— Ko es saku?! Uz mata to pašu!… Vai tad nav tiesa, ka viņi izlaupa mūsu zemi… Ka viņi uzskata darba tautu par kāju paslauku …
— Taisnība jau ir, — piekrita Kalnapurs. — Tāds pats «heilhitlers» arī mūsu direktors. Strādnieku par cilvēku netur, bļauj kā uz suni. Spiež pēdējo sulu ārā… Cik ilgi tas tā var turpināties?
— Ja visi tikai jautās un nekā nedarīs, tad tam gals nav saredzams … Mums arī kaut kas jādara, Miķel…
— Jādara, jādara, bet kas? Neaizmirsti, ka mums trīs bērni. Vai tu par tiem nemaz nedomā?…
— Vai tad labāk būs, ja tevi aizsūtīs uz Salaspili tikai tāpēc, ka kādam hitlerietim nav paticis tavs ģīmis? Kaimiņu Ēvalds tramvajā nedevis vietu virsniekam, un viņa sieva tagad pat nezina, kur viņš atrodas.
Vecais Kalnapurs piecēlās un, brīdi padomājis, sacīja:
— Es drīz būšu atpakaļ. — Tad steidzīgi paņēma cepuri un devās uz durvīm.
— Kur tu skriesi, Miķel? Pusdienas jau gatavas.
— Es tepat. Iemetīšu uzsaukumu Emberu pastkastītē. Lai izlasa šie arī…
Dzelzceļa mašīnists Kārlis Embers jau sedeja pie galda, kad no skolas pārnāca viņa dēls Indriķis.
— Skaties, ko es atradu pastkastītē, — viņš rādīja tēvam uzsaukumu.
— Laikam atkal kāda reklāma, — norūca Embers
un, pat nepaskatījies uz lapiņu, turpināja strēbt zupu.
— Nē, te stāv rakstīts: Centrālā Komiteja…
— Ko? Dod šurp! — Un tēvs izrāva dēlam no rokām uzsaukumu.
Viņš vairākas reizes to pārlasīja, ļaudams zupai galīgi atdzist.
Tā jau bija otrā skrejlapa, kas nonāca mašīnista rokās. Pirmo viņam bija parādījis kāds darba biedrs, otrā ielauzās viņa paša mājās. Tas šķita kā atkārtots atgādinājums, kā skaļš klauvējiens pie viņa sirdsapziņas durvīm. Tūkstoši cīnās, Staļingradā sarkanarmieši aizstāv katru māju, katru pēdu zemes, partizāni spridzina sliedes un tiltus, — bet viņš? Ko dara viņš, mašīnists Kārlis Embers? Ar to vien nepietiek, ka viņš kur varēdams izjauc dzelzceļa kustības grafiku! Tas par maz! Lai ar nokavējumu, fašistu ešeloni tomēr nokļūst frontē .. . Aktīva sabotāža — tas ir vienīgais pareizais ceļš! Embers nolēma jau nākošajā dienā aprunāties ar dažiem darba biedriem.