Mašīnām iebraucot Preču stacijas teritorijā, Daugavietis saprata, kādēļ tik pēkšņi ievajadzējies strādnieku.
Stacija bija sabumbota, un fašisti, baidīdamies uzlidojuma atkārtošanās, gribēja ātrāk izkraut nesadegušos vagonus.
Šim nolūkam no visas Rīgas sadzina iedzīvotājus, kas tagad kustējās starp gruvešu kaudzēm. Dīvaini izskatījās vagonu metala ģindeņi, riteņi bez platformām, augšpēdus apgāzta lokomotīve. Kāds vilciens laikam bijis piekrauts ar ķimikālijām, jo līdz ar rūgteno deguma dvingu bija jūtama arī neizturami asa, amonjakam līdzīga smaka.
Drūmā aina izraisīja šurp atdzītajos cilvēkos gandarījumu. Sejas atdzīvojās, pūli pārlidoja zobgalīgas piezīmes.
No pārvaldes ēkas iznāca civilā ģērbies vācietis. Pārmijis dažus vārdus ar leitnantu, viņš aizveda kolonu uz trešā sliežu ceļa. Sastāvs nebija cietis, izņemot pēdējo vagonu, kas stāvēja kaimiņos sabumbotajai lokomotīvei. Šķemba bija izurbusi jumtā lielu caurumu un pa pusei saārdījusi vienu sienu. Sīkas papīra driskas klāja zemi kā nobiruši ābeļziedi.
Papīrs! Te varbūt radīsies izdevība papildināt spiestuves papīra krājumu, kura sagāde kļuva arvien grūtāka un bīstamāka. Kad leitnants sāka sadalīt cilvēkus, Daugavietis tīšu prātu nostājās tā, lai tiktu pie pussagrautā vagona. Viņa grupā iedalīja arī vīrieti, kas mašīnā bija ieminējies par Salaspili.
Veltenīšiem šņirkstot, vagonu durvis paslīdēja sānis, sākās izkraušana. Nebija jau nekāds prieks strādāt fašistiem, taču katrs gribēja pēc iespējas ātrāk tikt mājās.
Tikai jaunā māte nekustējās no vietas. Bezspēcīgā izmisumā viņa domāja par mājās palikušo zīdaini. Mētelis bija pasities vaļā, caur plāno katūna kleitu sūcās piens. Leitnants satvēra viņu aiz elkoņa:
— Projām! Strādāt! — Un viņš parādīja uz sastāva galu.
Sieviete izrāvās un metās pie civilista cerībā atrast vairāk līdzjūtības.
— Lūdzu, lūdzu! Man jābaro bērns, — viņa parādīja ar rokām, cik tas maziņš.
Vācietis uzmanīgi uzklausīja viņu. Tad atbildēja lauzītā latviešu valodā:
— Saprot, visu saprot. Aber jums ari vajag saprot. Fūr fīrer und faterland nevēn upur ne ir par lēl.
Sieviete beidzot saprata — šo nezvēru sirdīs velti meklēt cilvēcību. Neredzošām acīm viņa devās uz vagonu pusi. Daugavietis ar pirksta mājienu piesauca to. Viņš bija ievērojis, ka kāda cita grupa, kas turpat kaimiņos izkrāva kastes, pašlaik beidza darbu.
— Skrieniet uz turieni! Ātrāk, kamēr leitnants neskatās šurp! Kopā ar viņiem varēsiet izkļūt no stacijas.
Māte uzmeta tam pateicīgu skatienu un paklausīja padomam. Sai mirklī leitnants apgriezās. Viņa skatiens pārslīdēja vagonu rindai. Tūlīt viņš ievēros skrejošo sievieti. Daugavietis instinktīvi sagatavojās lēcienam. Skriet pretējā virzienā, pievērst sev virsnieka uzmanību, glābt jauno māti! Bet, pagrīdnieks būdams, viņš to nedrīkstēja darīt.
Lūk, leitnanta skatiens apstājās sastāva galā, kur aiz pēdējās platformas pašlaik pazūd gaišais mētelis.
— Stāt! — mežonīgi brēc leitnants un nervoziem pirkstiem izrauj no maksts revolveri.
Tomēr šis bļāviens nav domāts mātei, kas jau atrodas drošībā. Daugavieša darba biedrs, ātri aptvēris situāciju, izlec no vagona un dara to, ko bija gribējis Jānis. Redzot, ka nodoms izdevies, viņš apstājas.
Leitnants panāk un, iesizdams ar revolvera spalu, rupji viņu pagrūž uz vagona pusi:
— Strādāt! Marš! Laiks pierast pie kārtības.
Vīrietis kaut ko atrūca un negribīgi ķērās pie darba.
Ruļļi ar uzrakstu «Ostland Faser GmbH» nebija apaļi kā parasti, bet iegareni un plakani. Divatā tos varēja viegli pacelt. Atplēsis dažiem iesaiņojumu, Daugavietis pārliecinājās, ka visi satur plānu iespiedpapīru. Jānim tūdaļ ienāca prātā, ka zem sašķaidītajiem dēļiem, kas mētājās juku jukām, varēs paslēpt kādu rulli. Bet to vajadzēja izdarīt nepamanītam. Par laimi vagonā viņi bija divi vien — pārējie ārpusē saņēma ruļļus un nesa tos dažus soļus līdz mašīnai.
Kādu laiku abi strādāja klusēdami. Daugavietis gudroja, vai svešiniekam drīkstētu uzticēties. Kādēļ gan ne? Ar savu pirmītējo rīcību tas uzskatāmi pierādīja, ka uz viņu var paļauties. Tomēr Jānis lāgā nezināja, kā uzsākt sarunu, un tādēļ ierosināja:
— Derētu mazliet atpūsties. Vai neiesim uzpīpēt?
— To jau var tepat. — Un pustumsā iegailējās liesmiņa.
Jānis izvilka papirosu, čamdīja kabatas un, neatradis sērkociņus, grasījās piesmēķēt pie otra. Tas stāvēja ar degošo sērkociņu rokā un kā apmāts raudzījās uz ruļļiem.
— Ek, kā derētu pielaist uguni! — tikko dzirdami tas izgrūda caur zobiem. — Būtu mazāk papīra viņu meliem!
Jānis vairs nešaubījās. Ātri apsvēris, ka drīzāk vīrietim jābaidās no viņa, teica:
— Uz šā papīra var iespiest arī patiesību. Jāgādā tikai, lai tas nokļūtu īstajās rokās.
Vīrietis sākumā pārsteigti blenza Daugavietī, tad viņa seja pieņēma viltīgu izteiksmi:
— Jā, jā, bet kā lai to izdara?
— Palīdziet man noslēpt rulli! Pārējais nav mūsu darīšana.