— Vasali mysu pusē, — pazinis viesi, latgaliešu izloksnē priecīgi iesaucās Barkānu Jezups. — Nūvelcit kažuku un pīsēdīt pi cepļa. Sudiņ orā šņaba temperatūra, tyvu pi četrudesmit grādi…
— Pateicos, Jezup. Man tūlīt jātiek tālāk . . . Vai mūsējie vēl vecajā vietā? — jautāja ciemiņš, novelkot clūraiņus, lai sasildītu nosalušos pirkstus.
— Tymā pošā guberņā apmāram jau ir. Tikai kaidus desmit kilometrus vairok uz dīnvydim. Pēc pādejom kaujom ar sūdu ekspedīciju vajadzēja īsaviļkt dziļok mežā. Bet malači, ai, kaidi malači. Vakar nūķāruši Ielu šišku — ģenerāli ar vysu mašīnu. To voģi es pats sovom acim redzēju. Glauns auteņš …
— Gona, gona, sābri, — viesis pārtrauca saimnieku. — Izstāstīsi visu pa ceļam.
Vajadzēja soļot gandrīz četras stundas, kamēr viņi uzdūrās pirmajam partizāņu postenim. Tur Barkānu Jezups atvadījās, bet viņa viesis turpināja ceļu uz brigādes štābu.
Jansona zemnīcā no vadmalas puskažociņa iztuntu- ļojās Jānis Daugavietis. Bet arī te »viņš palika tikai tik ilgi, cik vajadzīgs, lai pie dzelzs krāsniņas sasildītu kājas, kas jau bija kļuvušas nejūtīgas kā ledus gabali.
Nonācis līdz gala mērķim. Daugavietis bija tik noguris, ka pat nenoģērbies tūdaļ aizmiga uz cietās lāvas. Tikai nākošajā dienā viņš ieradās pie Centrālās Komitejas pilnvarotā.
Zemnīcā smaržoja pēc stipras mahorkas, kūpēja kvēpene, ietverdama savā trīcošajā gaismā šauru loku. Pilnvarotais piecēlās, gaišā strēle pārslīdēja sejai, un Jānis pazina bijušo rajona komitejas sekretāru Avotu.
Kāds priecīgs pārsteigums! Satikt draugu pēc skarbu pārbaudījumu gadiem! Viņi apskāvās, raudzījās viens otram acīs, kā puikas sita viens otram pa pleciem, atkal apskāvās. Jā, barga bija kara ikdiena ar nepārtrauktām kaujām un cīņām, toties katra jauna tikšanās izvērtās par īstiem svētkiem.
— Vai atceries mūsu pēdējo sarunu? — sauca Daugavietis.
— Kā tad?! Centrālajā Komitejā, — jautri blisinot gaiši zilās acis, kas slēpās aiz plāniem stikliem, atbildēja Avots.
— Tu toreiz ieteici mani šim darbam. Ja būtu no- jautis, cik tas sasodīti grūts, nez vai būtu uzņēmies…— smaidīja Jānis.
— Būtu, būtu! It kā es tevi nepazītu … Tu taču mums esi velna puisis… Mēs Maskavā saņemam katru tavu uzsaukumu, un, jāsaka, vadība apmierināta . . .. Mazliet dzīvāk gan derētu, ātrāk jāatsaucas uz notikumiem. Lūk, toreiz, kad studenti atteicās braukt uz Vāciju darbā, varēji to izmantot skrejlapai.
— Tā jau ir… Tajā laikā biju viens. Kopš Krapovskis sācis strādāt, mēs izlaižam divkārt vairāk literatūras . ..
— Par maz, vēl daudz par maz… Bet par to vēlāk, vispirms uztīsim kādu smēķi, — apķērās Avots.
Viņš noliecās, lai izvilktu no zābaka ar mahorku piebāztu repi, un tikai tagad Daugavietis ievēroja divas lielas zvaigznes uz Avota uzplečiem.
— Lūk, kā! Tu jau apakšpulkvežos staigā. Tad tev gan vajadzētu pīpēt ko glaunāku.
— Varbūt «Sportu»? — atjokoja Avots.
Atmiņā atausa 1941. gada 25. jūnija vakars, kad viņš kopā ar Daugavieti bija sēdējis Centrālās Komitejas sekretāra priekštelpā. Gaidot svarīgo sarunu, viņi abi nervozēja. Daugavietis — droši vien iztēlodamies priekšā stāvošo smago uzdevumu, Avots — vēlreiz apsvērdams, vai ieteicis vispiemērotāko cilvēku. Abi daudz smēķēja,.
viņš — «Kazbeku», Daugavietis — «Sportu». Avots vēl labi atcerējās mazliet apburzīto paciņu ar joņojošo riteņbraucēju, no kuras Jānis vilka vienu papirosu pēc otra. Kad Avotam pašam izbeidzās ierastā šķirne, vajadzēja ņemt no drauga. Ievelkot sūro dūmu, viņš toreiz vēl pārmeta Daugavietim, ka tas nepīpējot ko labāku. Jānis paraustīja plecus: «Ko lai dara? Pagrīdes paradums — neuzkrist. Ulmaņa laikā no simt smēķētājiem astoņdesmit pirka «Sportu».» Tikai tobrīd Avots tā īsti sāka saprast, cik apbrīnojama ir Daugavieša māka pielāgoties apstākļiem. Pat vissmalkākos sīkumos — papirosu šķirnes, kaklasaites un izteicienu izvēlē — tas pieskaņojas caurmēra gaumei un vienmēr iederas jebkurā sabiedrībā. Un toreiz Avots nosprieda, ka pareizi dara, ieteikdams tieši Daugavieti pagrīdes darbam okupētajā Rīgā …
No rupja avīžu papīra satīto resno cigareti viņi izsmēķēja klusēdami. Zemnīcas pustumsā gailēja divas uguntiņas. Katrs atcerējās bijušo, pārlūkoja šodienu, vērīgām partijnieka acīm ieskatījās nākotnē. Kad smēķis saira pelnos, Avots atkal ierunājās:
— Tagad pateikšu, kādēļ izsaucu tevi… Drīz fronte strauji tuvosies Latvijai. Mums laikus jāsagatavojas tam, ka fašisti mēģinās izvest un iznīcināt, ko vien varēs. Jāpanāk, lai hitleriešu atkāpšanās brīdī mums katrā uzņēmumā būtu uzticami cilvēki. Hitleriešu nolūkus vajag izskaidrot masām. Tādēļ — vairāk uzsaukumu . . . Tā … Padomā par cilvēku, ko varētu dot Krapovskim palīgā. Bet tu… Tu brauksi uz Liepāju nodibināt tur jaunu tipogrāfiju … Nāc paskaties, — Avots izvilka no lāvas apakšas smagu čemodānu un atvēra.
Metāliski blāvojot, tajā rindojās tūkstošiem lielu un mazu svina kvadrātu — burtu armija, kas tika mesta izšķīrējā kaujā.
Daugavieša acis iemirdzējās, it kā ieraugot pasakainu bagātību. Viņš izņēma dažus kvadrātiņus, pašūpoja tos rokā kā kolhoznieks jaunās ražas zeltainos graudus, pat noglāstīja un saudzīgi atlika atpakaļ.
Vēl ilgi viņi sēdēja, te runādami par jauniem uzdevumiem, te atcerēdamies kādu miera laika notikumu. No kopējā katliņa paēda pusdienas, un atkal Avots stāstīja par to, kas darāms, 1111 atkal Daugavietis, piegrauzdams pie nesaldinātas tējas kaltētu maizi, ziņoja par to, kas padarīts. Tika runāts par Ērika nākamo palīgu, un Centrālās Komitejas pilnvarotais, sīksīki izprašņājis Jāni, piekrita Skaidrītes kandidatūrai. Tāpat pārsprieda stāvokli frontē — veselas vācu divīzijas ar visiem ģenerāļiem padevās gūstā.