— Jā, vācu ģenerāļi tagad lēta manta, — pavīpsnāja Avots. — Arī mums ir tāda trofeja.
— Dzirdēju. Vai nevarētu apskatīt šo putnu?
— Nevajadzēja tik ilgi gulēt. Ilartmutu jau naktī ar lidmašīnu aizsūtījām uz Maskavu. Šoferis gan ir tepat. Liekas varens puisis, pats taču atveda savu ģenerāli.
— Hartmutu? — Daugavietis uztraucās. — Vai tiešām … Man ir aizdomas, ka es to šoferi pazīstu. Vai nevarētu viņu apskatīt, protams, lai puisis mani nepamanītu?
Kādam velnam šis teātris? Viņš taču nezina, kas
tu esi.
— Man ir savs iemesls, bet par to vēlāk. Vispirms jāredz, vai tas ir īstais.
Avots aizveda Daugavieti uz kādu zemnīcu un mazliet pavēra telteni. Ap čuguna krāsniņu sēdēja seši vīri. Viens no tiem tiešām izrādījās Burtnieka pastāvīgais apmeklētājs — Bauers, vēl joprojām vācu formas tērpā, tikai uzplečus un zīmotnes bija noplēsis. Dīvaini izskatījās sarkanarmiešu zvaigzne pie viņa zaļās vērmahta cepures.
Atgriezušies viņi brīdi klusēja. Pirms sava nodoma izklāstīšanas Daugavietis gribēja visos sīkumos to apsvērt. Kā katrs pagrīdes pasākums, tas saistīts ar zināmu risku. Taču, nododot partizāņu rokās ģenerāli un nošaujot tā pavadoņus — esesiešus, Bauers bija nodedzinājis aiz sevis visus tiltus. Pilnīgi izslēgts, ka hitlerieši tikai tādēļ, lai uzzinātu partizāņu atrašanās vietu, būtu ziedojuši Ilartmutu un divus virsniekus. Daugavietis neticēja, ka Bauers varētu būt spiegs.
— Nu, runā, — mudināja viņu Centrālās Komitejas pārstāvis. — Vai tikai tas nav tas pats vācietis, par kuru tu man rakstīji?
— Tas pats vien ir. Viņš bieži nāca uz grāmatu aģentūru. Mūsu «profesors» to ilgi novēroja un nāca pie atziņas, ka Baueru ar laiku varētu iesaistīt darbā.
— Un viņš, būdams prātīgs zellis, nolēma negaidīt, kamēr jūs, miegamices, izgulēsieties, — pats atnāca.
— Kritika nevietā. Kā krievi saka: «Labāk septiņas reizes nomērīt un tikai vienreiz nogriezt.»
Avots pabīdīja acenes uz pieres un ar īkšķiem izberzēja nogurušās acis.
— Ir jau pareizi. Es pirmīt tikai tā, humora pēc. Bauers atstāj tīri labu iespaidu. Kādreiz strādājis pagrīdē, bet pēc tam ilgus gadus bijis atrauts no kustības, trūkst pieredzes. Viņš var nošaut buku.
— To es zinu, — atbildēja Daugavietis. — No sākuma dosim viņam tikai visvieglākos uzdevumus, pārbaudīsim. Taču, manuprāt, nedrīkst palaist garām šo reto izdevību. Padomā, Bauers ir šoferis un braukā apkārt pa pilsētu. Kam gan varētu rasties aizdomas, ka vērmahta automašīna izvadā nelegālu literatūru?
— Ideja nav peļama. Aprunājies ar viņu.
— Es negribu rādīties. Rīgā viņam būs darīšana tikai ar «profesoru».
— Labi, tad ej pastaigājies! Es likšu atsaukt šoferi.
Kad Bauers atnāca, Avots jautāja:
— Nu, kā jums patīk pie mums?
— Man tāda sajūta, it kā es pēc ilgiem gadiem būtu izlauzies no cietuma. Jūs nemaz n<*rarat iedomāties, ko tas nozīmē — desmit gadus pavadīt starp fašistiskajiem zvēriem un krāt sevī bezspēcīgu naidu.
— Jā, viegli tas nav. Bet diemžēl jums būs jāturpina dzīvot starp fašistiem.
— Tas nav iespējams! — Bauers uztraucās. — Jums taču jāsaprot, cik tas ir riebīgi — izstiepties kāda uzpūtīga junkura priekšā un tai pašā laikā zināt, ka pie viņa rokām vēl līp tavu domu biedru asinis. Drīzāk gribētos ietriekt viņam dūri sejā, bet tai vietā pakalpīgi jāatver mašīnas durvis un jāsaka: «Lūdzu, ģenerāļa kungs…» Baidos, ka nevarēšu vairs izlikties.
— Es jūs pilnīgi saprotu. Bet būs vien jāpiespiežas, kā katram pagrīdniekam. Jūs Rīgā esat vajadzīgs daudz vairāk nekā šeit. Jums būs jāpārvadā uzsaukumi. Tas ir ļoti svarīgs uzdevums.
Bauers pārdomāja un atcerējās dienu, kad viņš uz savas mašīnas bija atradis uzsaukumu. To zināmā mērā varēja uzskatīt par likteņa mājienu. Patiesībā iesākto darbu vajadzētu novest līdz galam — jo vairāk tāpēc, ka, būdams vācu karavīrs, viņš nemodinātu aizdomas___________________________________________
— Kad man jādodas ceļā? — pēkšņi izlēmis, jautāja Bauers.
— Jo ātrāk, jo labāk. Bet tik vienkārša tā lieta nav, Ģenerālis un divi esesieši pazūd, bet šoferis pēc vairākām dienām sveiks un vesels atgriežas un mierīgi saka: «Labdien, vai brokastis jau gatavas?» Te kaut kas jāizgudro … Labi vēl, ka partizāni toreiz tūdaļ pievāca abu esesiešu līķus… Ko jūs pats domājat par šo lielu? — viņš pēc brīža klusēšanas griezās pie Bauera. — Es domāju tā: jūs visus četrus sagūstīja, spīdzināja, mocīja un tā tālāk… Un, jo šaušalīgāk, jo labāk, — hitlerieši jau labprāt tic pasaciņām par partizāņu zvērībām . . _ Šodien par godu Sarkanās Armijas uzvarām visi partizāni apdzērās. Jums izdevās nosist sargu un izbēgt.
— Tas jau varētu iet… Teiksim, es nošāvu sargu, bet bēgot mani ievainoja… Tas būs vēl ticamāk. — Bauers izvilka revolveri. — Lūk, tā… — Un zemnīcā atskanēja šāviens.
— Ko jūs izdarījāt?! Vai jūs prātu esat zaudējis? Ar ievainotu kāju jūs netiksiet līdz sādžai!
Bauers smagi atkrita uz lāvas. Viņa seja, kurā nebija nevienas asins lāses, izskatījās kā ģipša maska:
— Tikšu. Tikšu tāpēc, ka man jātiek.
Nākošajā dienā sādžas labākajā mājā, kur mitinājās garnizona priekšnieks, ieradās noasiņojis cilvēks. Apledojusi sniega kārta, kas klāja viņa saplosītās drēbes, liecināja, ka viņš labu gabalu vilcies pa zemi. Nebija šaubu, ka Rūdolfs Bauers izbēdzis no partizāņu gūsta, un priekšniecība nolēma varonīgo jefreitoru apbalvot ar otrās šķiras dzelzs krustu.