— Tu esi slims! … Tev ir gripa, — Nadežda izmisusi teica.
Turpat pagrabā viņa nometa mēteli, maigi apguldīja Ēriku, ietina segā, aizskrēja pēc karstas tējas un aspirīna un ķērās pie uzsaukumu novilkšanas.
Līdz pašam vakaram viņa nostrādāja bez pārtraukuma, tikai asaru pēdas uz pirmajiem uzsaukumiem liecināja, cik grūti nācies atteikties no satikšanās ar Ņikitu.
29
Savā parastajā vienaldzīgajā tonī kurinātājs vaicāja:
— Vai pacelt tvaiku, meistar? Mēs jau tā esam 40 minūtes par vēlu.
Kuļot ar riteņiem sniega biezputru, kas šķīda uz abām pusēm, vilciens, te izvijoties puslokā, te atkal iztaisnojoties, trauca decembra naktī. Lokomotīves zili nokrāsotā acs meta spokainu gaismu uz tumšo meža sienu, kas, telegrāfā stabiem zibsnījot, skrēja pretējā virzienā. Kurtuvē rūca balta liesma. Mašīnists Kārlis Embers laiski paskatījās manometrā un, iebāzis roku dziļi bikšu kabatā, izvilka grāmatiņu ar noplēšamu zīdpapīru un dažas kripatiņas pašaudzētās tabakas.
— Kur tev jāsteidzas? Kara laikā taču jātaupa ogles … — viņš teica ar tikko jaušamu smīnu.
— Kas tad man?… Ka tik mūs par šo taupīšanu galu galā neietupina, — bezkaislīgi, kā allaž, nomurmināja kurinātājs. — Atstāj «soroku», meistar, — viņš ar lāpstu veikli izgrāba no kurtuves gailējošu ogli un, uzspļāvis uz pirkstiem, sniedza Emberam.
Smēķēja pārmaiņus. Embers tīri labi sapratās ar savu mazrunīgo palīgu, kas reizēm mīlēja paņurdēt, bet tomēr bija «savs cilvēks». Jau pusgadu viņi strādāja kopā, un nekad vēl kurinātājs nebija izrādījis lieku ziņkāri, kaut šo to droši vien manīja.
No netīro pirkstu pieskārieniem paštītenis kļuva arvien melnāks. Pēdējiem dūmiem jau bija nepatīkama ogļu un eļļas piegarša. Taču dārgo tabaku nedrīkstēja šķiest, un Embers izmeta niecīgo galiņu tikai tad, kad tas sāka svilināt pirkstus. Kaistošais punktiņš pievienojās dūmeņa dzirkstīm, kas, šaudamās augšup, cita citai garām, atgādināja «sunīšu» rotaļu. Izliecies pa logu, mašīnists kādu brīdi raudzījās dzirkstelēs un atcerējās bērnus. Vēl pirms divām nedēļām Emberi bija trijatā: viņš pats, slimīgā sieva, kas nekur nestrādāja, un četrpadsmitgadī- gais Indriķis. Tad apcietināja kaimiņus — abus Kalna- purus, kuri gandrīz desmit gadus bija nodzīvojuši tai pašā namā, tai pašā stāvā. Bērni — jaunākā, Mudīte, vēl lāgā nemācēja pat apģērbties — palika bez apgādniekiem un bez pajumtes. Veselu dienu Embers toreiz cīnījās ar sevi — jau tā nācās grūti savilkt galus. Beidzot viņš tomēr nolēma paklausīt sirdsapziņas balsij un ņemt bērnus savā ģimenē. Bet ko par to teiks sieva, vai viņa būs ar mieru uzņemties jaunu nastu? Taču, kad viņš, atgriezies no kārtējā brauciena, pārnāca mājās un gribēja tai paziņot savu lēmumu, mazie Kalnapuri jau sēdēja pie virtuves galda un kāri strēba karstu viru. Embers saskatījās ar sievu. Šai mirklī šī sieviete, kuras sejai ilgstoša slimība bija laupījusi kādreizējo pievilcību, likās daiļāka nekā jebkad agrāk.
Tā Embera ģimene uzreiz bija pieaugusi par trim mutēm, taču līdz ar to pieauga arī rūpes. Rūpju kalns uzgūlās mašīnista pleciem un būtu viņu galīgi nospiedis, ja kāds sevišķs spēks tam nestiprinātu mugurkaulu. Šis spēks bija cīņa pret okupantiem, ticība labākai rītdienai.
Arī šodien par spīti rūpēm — šīm stacijām, pie kurām pastāvīgi apstājās mašīnista domu vilciens, par spīti nejaukajam šķīdonim un tumšajai naktij Embers juta dziļu gandarījumu. Viņš neparko nemainītos ar kupejā snaudošajiem braucējiem, kuru sapņus nenomāca bailes no apcietināšanas. Viņam, lūk, piemita tāda rakstura īpašība, — jo briesmas lielākas, jo drosme lielāka un kaislāka vēlēšanās uzdevumu izpildīt. Nekad līdz šim uzdevums nav bijis tik bīstams. Paslēpts ogļu bunkurā, vilciena taktij līdzi šūpojās smags čemodāns, kas jāaizved uz Rīgu. Pēc svara Embers noprata, ka šoreiz tajā nav uzsaukumi. īsto saturu viņš tomēr nezināja. Nezināja arī, ka somas sūtītājs brauc turpat, trešajā vagonā aiz lokomotīves, iespiests starp sienu un resnu lauku madāmu, kas pat guļot neizlaida no rokām grozu ar ēdamo.
Tālumā atplaiksnīja blāva uguns. Vilcienam strauji apstājoties, resnās sievas galva novēlās uz kaimiņa pleca. Pamodusies no negaidītā trieciena, viņa vispirms pārliecinājās, vai nekas nav izzagts no groza, tad pievērsās logam, gar kuru slīdēja neredzamu roku nestie zilie dzelzceļnieku lukturi.
— Ko, vai jau Krustpils? — viņa steidzīgi piecēlās un no sola apakšas sāka vilkt savus neskaitāmos saiņus.
Vagona viņā galā parādījās pavadone:
— Lūdzu neatstāt savas vietas. Pēc desmit minūtēm brauksim tālāk.
— Kas noticis? — atskanēja kāda uztraukta balss.
— Nezinu, — atsaucās pavadone. — Man tikai lika pateikt, ka pēc desmit minūtēm vilciens varēs turpināt ceļu.
Negaidītā apstāšanās izsauca dzīvas pārrunas. Miegā iztraucētie braucēji, cits citu pārspēdami, atstāstīja līdzīgus gadījumus. Daugavietis neteica nekā. Viņš bija pārāk nogrimis savās domās, lai apzinātos, ka klusēšana var radīt aizdomas. Pieplacis pie loga, viņš centās uztvert no ārienes atplūstošās neskaidrās skaņas, kas izraisīja nemieru. Vai partizāni būtu izjaukuši sliedes? Varbūt ar Emberu kas noticis? Varbūt vilcienu apstādināja, lai izdarītu pēkšņu kratīšanu? Ceļa somā atradās tipogrāfijās burtu komplekts — pasakaina bagātība pašreizējos apstākļos. Ar milzīgām grūtībām tas atgādāts šurp, cilvēki, kas atveduši to uz partizāņu štābu, likuši uz spēles savu dzīvību, tāpat kā tagad to dara Kārlis Embers.