Egoistiskas bailes bija Daugavietim svešas. Un tomēr viņš pazina vissasprindzinātākā uztraukuma brīžus, kad bailes žņaudz sirdi un neļauj domāt ne par ko citu. Bailes, ka viņš varētu neizpildīt uzdevumu, bailes, ka Liepājas pagrīdes organizācija nepaliek bez tipogrāfijas, aizēnoja nemieru par Embera likteni.
Daugavietis nebija dzirdējis ne vārda no tā, ko visapkārt runāja pasažieri. Dzirdēja tikai savu balsi, kas nemitīgi jautāja: «Kas noticis?» Viņš juta, ka nespēs izturēt šo neziņu. Un tomēr bija jāpārvar sevi. Ja viņš vienīgais izkāptu ārā, tas modinātu līdzbraucēju uzmanību. Beidzot arī citiem apnika sēdēt. Viens otrs atstāja vagonu, lai izstaipītu kājas. Tikai tagad, kad Daugavietis piecēlās ar ciešu nodomu izzināt apstāšanās iemeslu, uzmācīgās skaņas, kas agrāk nenokļuva līdz apziņai, pārvērtās sakarīgos teikumos.
Izkāpis Daugavietis līdz ikriem iegrima mitrajā sniegā. Garo sastāvu veidoja vecmodīgie vācu piepilsētas satiksmes vagoni, gar kuru vienlaidu pakāpieniem viņš aiztaustījās līdz lokomotīvei. Tumsā spīdēja misiņa apkalumi, ventilis šņācot izpūta tievu tvaika strūklu. No mašīnista kabīnes izliecās galva:
Ei, priekšniecība, cik ilgi vēl būs jāgaida?
Rēzeknes stacijā pirms vilciena atiešanas Daugavietis bija aizgājis līdz lokomotīvei, lai apskatītu Emberu. Tāpēc viņš tūdaļ pazina mašīnista mazliet zobgalīgo balsi. Dzirdot to, viņu pārņēma prieks. Šobrīd, kad iedomātās briesmas bija garām, viņš par ceļa somu un tās ārkārtīgi svarīgo saturu vairs nedomāja, domāja tikai par to, ka ar Emberu nekas ļauns nav noticis. Gribējās kaut kā parādīt biedram šo prieku: cieši jo cieši paspiest raupjo, no ogļu putekļiem nomelnējušo roku, uzsist uz pleca vai izdarīt citu aplamību, kādu viņš patiesībā nedrīkstēja atļauties. Nekā tamlīdzīga jau viņš arī nedarīja. Un tomēr kaut kas no dziļi slēptā siltuma ieskanējās balsī, kad viņš atbildēja, pašam nezinot, lietodams mašīnista iemīļoto izteicienu:
— Kur tad jāsteidzas? Gala mērķī nonāksim.
— Nonākt jau nonāksim, bet kur? — atsaucās Embers, taču tūdaļ aprāvās. — Ja meža brāļi katru dienu uzspridzinās pa vilcienam, viss grafiks aizies pie velna …
Daugavietis uzmanīgāk palūkojās tai virzienā, kur kustējās lukturu spīganas. Tumsā neskaidri iezīmējās kaudzē samesti grausti. Nezinātājam nemūžam neienāktu prātā, ka šis lūžņu juceklis agrāk bijis kara ešelons.
Atceļā sniegā Daugavietis atrada iegarenu priekšmetu un pacēla to. Tā bija deviņos līkumos saliekta 76 mm lādiņa čaula, kuru sprādziens aizmetis līdz šejienei. Tātad munīcijas vilciens! Tīrs darbiņš!… Avotam taisnība — hitlerisms pašlaik ir kā ievainota haizivs. Spurosies, spurosies, ar asti vēl mēģinās apgāzt vareno kuģi, bet pati jau nolemta bojā ejai. Nu vairs nevar būt runas par atsevišķām pretestības grupām. Laiks runāt par plašu kustību, kas aptvertu visu tautu. Lūk, šai virzienā jāstrādā!
Atbrīvojies no savām bažām par Emberu, pacilāts un jauna spara pilns, Daugavietis atgriezās vagonā, kur neviens vēl nenojauta, kas noticis.
Lauku madāma, kurai nu atkal vajadzēja saspiesties, uzmeta viņam sašutušu skatienu un, it kā turpinādama sarunu, dzēlīgi teica:
— Mans dēls jau otro gadu lej savas asinis. Pēdējā vēstulē raksta, ka drīz tikšot paaugstināts par virsleitnantu. Bet šādi tādi vēl arvien nekaunas braukāt pa aizmuguri un izspiest no vietām godīgus latviešus .. .
Jānis, protams, varēja nereaģēt, tomēr sen apgūtā paraža pielāgoties apkārtnei, lai cik pretēja tā būtu viņa īstajai dabai, lika atbildēt. Pārspīlēti laipnā, gandrīz glaimīgā tonī, kuram cauri skanēja korporeļiem raksturīgais bravūrīgums, Daugavietis griezās pie riebīgās sievas:
— Pilnīgi manas domas, cienītā kundze. Ja tas būtu atkarīgs, piemēram, no manis, es jau sen atrastos frontē … I3et reihskomisārs uzskata, ka es esmu neatvietojams tēva fabrikā.
Notika brīnums. Lauku madāma, kas vēl pirms mirkļa nezināja, kur likt savas izplūdušās miesas, pēkšņi atrada iespēju sarauties aiz cienības pret tik ievērojamu kaimiņu.
— Dieva dēļ, tikai nedomājiet, ka mani vārdi zīmējas uz jums. Es jau tūlīt redzēju, ar ko man darīšana . . . Ziniet, mans Egons arī nav no prastajiem oficieriem. Viņam liels postenis armijas intendantūrā …
Līdz pat Krustpilij viņa jutās laimīga, jo varēja tērzēt par dēla korporāciju un par «kopīgiem paziņām». Un, ja kādreiz gestapo ierēdņiem ienāktu prātā konfrontēt resno muižas centra īpašnieci ar apcietināto komunistu Daugavieti, viņa šai «boļševikā-briesmonī» nekad nepazītu apburošo fabrikanta dēlu, par kuru tik daudz stāstījusi draudzenēm.
Tikai aiz Krustpils Jānim beidzot izdevās apsēsties ērtāk, mazliet izstaipīt notirpušās kājas. Ar katru riteņa apgriezienu vilciens tuvojās Rīgai.
Lai cik organizēts cilvēks bija Jānis, šoreiz viņš nespēja piespiest sevi aizmigt. Pat daudzo braucēju sablīvējums nesasildīja nekurināto vagonu. Jānim nebija kažoka, kā pretī sēdētājam, ne triju vilnas lakatu, kuros visu laiku vīstījās vecene sola otrā galā, tikai rudens mētelis. Nelīdzēja arī tas, ka viņš iespiedās dziļāk stūrī un ierāva galvu apkaklē, — miegs nenāca. Tā vietā mācās virsū visādas domas.
Tieksme pēc siltuma nez kādēļ saistījās ar Nadeždas tēlu. Jānis iedomājās visus sīkumus — acu krāsu, augumu, kustības, runas veidu, retos smaidus. Iedomājās, ka sieviete ar šīm ārējām iezīmēm dzīvo citur, kaut kur kaimiņos dzīvoklim bez numura, neinteresējas par politiku, apmeklē teātrus, divas reizes gadā pie lētas šuvējas pasūta jaunas kleitas. Viņai nedraud ik mirkli apcietināšana, spīdzināšana gestapo moku pagrabos un galu galā karātavas. Vai viņš, Daugavietis, būtu laimīgs, zinot tādu Nadeždu drošībā? Nē, tādas Nadeždas liktenis atstātu viņu pilnīgi vienaldzīgu. Lai tā iet uz teātri, lai apspriežas ar šuvēju, lai dzīvo savu sīko dzīvīti — šī sieviete, kurai būtu Nadeždas dzidrās, visu saprotošās acis, Nadeždas dziļā balss un Nadeždas mīļais smaids! Lai arī pagrīdes bargie apstākļi, pēc Daugavieša domām, lika zināmu šķērsli cilvēku personīgajai laimei, tomēr ārpus tiem, ārpus cīņas viņš pašlaik nevarēja iedomāties ne draudzību, ne skaistumu, ne īstu personīgo laimi. Simtkārt labāk tagad bažīties par pagrīdnieci Nadeždu nekā saukt par draugu šo otro, iedomāto sievieti.