— Nākošā stacija — Rīga, — vagona otrā galā atskanēja pavadones balss.
Kaut gan Daugavieša prombūtne bija ilgusi tikai dažas dienas, Nadežda un Ēriks saņēma viņu kā cilvēku, kas atgriežas no tāla brauciena. Arī Jānim, ieraugot draugus, bija tāda mājīga, omulīga sajūta. Jā, šis dzīvoklis, kur cilvēki veica bīstamu darbu, kļuvis par viņa īstajām mājām, Nadežda un Ēriks — par viņa ģimeni.
Šim svinīgajam gadījumam Cvetkova bija pietaupījusi dažus cukura graudiņus, un Daugavietis, juzdams tīkamu siltumu izplatāmies pa visu ķermeni, viens pats izdzēra pusi patvāra.
— Nu, tagad esmu gatavs klausīties … — viņš beidzot teica.
Nadežda atstāstīja gadījumu ar Petrocerkovski:
— Padomā, ja Ēriks nebūtu saslimis, es tagad kaut ko zinātu par Serjožu.
Daugavieša labais garastāvoklis tūdaļ izgaisa.
— Un labi, ka negāji. Petrocerkovskis nekā nedrīkst zināt par tevi. Neaizmirsti, ka tu pašlaik neesi sava vīra sieva, bet pagrīdniece, pirmām kārtām pagrīdniece, — asi teica Jānis.
Nadeždas acis apmiglojās apvainojumā:
— Konspirācija un konspirācija. Kā tu būtu rīkojies, ja runa būtu par mīļotu cilvēku? Vai tev tiešām svešas cilvēciskas jūtas?
Daugavietis nodūra galvu.
Tur jau bija tā nelaime, ka viņš nespēja pārvarēt cilvēciskās jūtas. Vēl pirms gada, būdams pie partizāņiem, viņš bija saņēmis Cvetkovai adresētu ziņu. 1941. gadā Nadjas virs bija izlidojis no Murmanskas, neatgriezies no kaujas uzdevuma un ilgu laiku skaitījies par bez vēsts pazudušu. Tikai pēc mēnešiem uz vientuļas Ledus okeāna salas atrasta sašauta lidmašīna un ledū iesalis Sergeja Cvetkova ķermenis.
Visu šo gadu Jānis kā slogu bija nēsājis sevī šo ziņu un klusējis, klusējis… Ne jau tādēļ, ka būtu šaubījies par Nadjas izturību. Šajā nežēlīgajā laikā neskaitāmām sievietēm bija jāizcieš tādas pašas bēdas, un arī Cvetkova spētu tās panest. Nē, viņš baidījās, ka viņu attiecībās varētu kaut kas mainīties. Viņam likās, ka pateikt patiesību, paziņot, ka Nadežda ir brīva, nozīmētu savā labā izmantot viņas bēdas. Lai viss paliek tāpat kā līdz šim — viņš klusēs, klusēs par Serjožas nāvi, klusēs par savu mīlu.
Lūk, tāpēc Nadeždas stāsts viņu tā uztrauca. Cik tur daudz trūka, ka Petrocerkovskis būtu atklājis to, ko viņš, Jānis, tik rūpīgi glabāja sevī. Rūgti bija apzināties, ka Nadežda viņa skarbos vārdus dažkārt iztulkoja ačgārni. Viens vienīgs teikums atspēkotu Cvetkovas pārmetumus … Bet viņš sakoda zobus un klusēja.
Nadežda nezināja, ko pārdzīvo Jānis, tomēr ar sievietes instinktu saprata, ka viņš cieš. Bez tam viņa juta, ka patiešām grasījusies nepareizi rīkoties.
— Piedod, Jāni, — un viņa satvēra Daugavieša roku. — Tev bija taisnība. Es nedrīkstēju aizmirst, ko prasa konspirācija.
Jānis tīšām atņēma roku, bet viņa skatienā pret paša gribu izpaudās maigums:
— Ak, ko nu par to… Konspirācija kalpo cilvēkiem, nevis otrādi… Ir tādi gadījumi, kad katrs pagrīdnieks izdara kļūdas… Tieši tāpēc, ka ir cilvēks. — Viņš pievērsās Ērikam: — Labi, ka esi jau uz pekām.
— Tā bija tikai tāda nieka gripa, — aši atsaucās Krapovskis.
— Nu, protams, tev jau viss ir nieks, — Daugavietis pasmaidīja. Sarunās ar Ēriku viņš nekad necentās slēpt savas sirsnīgas jutas. — Bet partija doma citādi. Tu dabūsi palīgu.
Ērika klātbūtnē par to netika vairs runāts. Bet, tikko viņš nokāpa dzīvoklī bez numura un Daugavietis taisījās pateikt, kas būs šis palīgs, Nadežda aizsteidzās priekšā: — Ar Skaidrīti notikusi nelaime!
30
Ielā vēl valdīja tumsa, kad Elize Svempa, atgriezusies no sava parastā rīta gājiena, uzkāpa pie Burtnieka. Viņa nesūdzējās. Taču gurdenā kustība, ar kādu Svempa atlaidās gādīgi piebīdītajā krēslā, liecināja, ka viņai kļūst arvien grūtāk pildīt uzsaukumu iznesējas pienākumus.
— Vēl drusku jāpaciešas, māmulīt, Jānis atsūtījis labu ziņu… — Burtnieka balss pēdējā laikā bija kļuvusi spirgtāka, stāja enerģiskāka. Tiesa, slimā sirds joprojām izspēlēja visādus jokus. Bet katra diena, jā, pat katra stunda nesa jaunas vēstis par Sarkanās Armijas panākumiem, par veiksmīgām partizāņu kaujām, pagrīdes darbība vērtās arvien plašāka, vārdu sakot, gaisā juta tuvo pavasari.
— Drīz vien pārvadāsim literatūru ar mašīnu, — viņš līksmi paskaidroja. — Tad laidīsim tevi atpūtā. Tu jau sen esi to pelnījusi.
Svempa pakratīja sirmo galvu:
— Tas jau būtu labi — kājas kā negrib klausīt, tā negrib. Un ar varu nepiespiedīsi… Bet kā es tā, bez darba? Man taču tas kaulos iegājies. Kā Piektajā gadā sāku ar to patronu pienešanu, tā visu cauru mūžu arvien bijis kas darāms …
— Gan jau kas atkal atradīsies … Varēsi kaut vai Donatam palīdzēt uzmanīt māju.
Tā nebija tikai mierināšana. Burtnieks apzinājās, cik tas tagad svarīgi. Jo lielāks kļuva pagrīdes cīnītāju skaits, jo zvēriskāk un neatlaidīgāk rīkojās gestapo. Vajadzēja divkāršot modrību — ik stundu, ik minūti, ik mirkli atcerēties, ka viņu nams ir ugunspunkts, kas atrodas pastāvīgā ielenkumā.