— Vai tad šie muļķi nevarēja tūlīt sūtīt karaspēku un atbrīvot Ilartmutu?
— Sūtīja jau. Šoferis ļoti sīki aprakstīja viņu apmešanās vietu. Bet soda ekspedīcija nāca par vēlu, atrada tikai dažas pamestas zemnīcas . . . Nabaga ģenerāļa kungs, varu iedomāties, kā boļševiki viņu spīdzināja . . .
— Izbeigt! — uzbļava Raup-Dīmenss. — Ar kadam ziņām jūs mani vēl iepriecināsiet?
— Mūsu darbinieks Tukuma vilcienā apcietinājis kādu Bērziņu, kas izteicies, ka Hitleram pēc Staļingra- das esot kaput. Šis Bērziņš boļševiku laikā Tumes pagastā dabūjis zemi. Vai tūlīt pratināsiet?
— Jā, ieved . . .
Bet, kad Ranke pagriezās uz durvju pusi, viņu aizturēja oberšturmfīrera kliedziens:
— Kas par pratināšanu?! Nošaut uz vietas — un cauri! Visus tikai nošaut! Visus!
Ranke atmuguriski izlēca no kabineta.
Raup-Dīmenss tikmēr nekustīgi sēdēja krēslā, iegrimis pārdomās: «Nevajadzēja pavadīt atvaļinājumu Vācijā. Tikai nervus esmu sagandējis. Pastāvīgie uzlidojumi, pārbiedētie vīrieši, histēriskās sievietes . . . Tēvu pat pazīt nevar — staigā apkārt, kā krupi norijis. Par Baku naftas laukiem pat ieminēties nedrīkst. Jā, tā tas ir — mēs zaudējam vienu poziciju pēc otras. Bet tik vienkārši mēs no viņu zemes neaiziesim. Izpildīsim savu vēsturisko misiju — iznīcināsim visu, kas ož pēc komunisma. Varbūt mūsu paaudze noliks par to savas galvas, bet ar to mēs nodrošināsim savu pēcteču eksistenci. Nav nekādu šaubu, ka fīrers lauzīs sev kaklu. Tādi nerri, kas iedomājas par dievu izraudzītiem vadoņiem, nedzīvo mūžīgi, bet paliek Raup-Dīmensi, paliek Krupi, paliek Tiseni, tie, bez kuriem pasaule nevar pastāvēt. Gan tie pratīs kopā ar angļiem un amerikāņiem nodibināt stipras dūres savienību, kas komunismu satrieks galīgi…
Un tomēr — tas nemaz nav tik viegli — cīnīties pret šo neizprotamo, neaptveramo spēku. Mums klājas kā sengrieķu Sizifam. Tikko akmens ar milzīgām pūlēm uzvelts līdz augšai, tas atkal ripo lejā…»
Marlēna bija īpaši saposusies Haralda sagaidīšanai pēc viņa desmit dienu prombūtnes. Šim gadījumam viņa bija uzvilkusi vissmalkāko mežģiņu veļu, visskaistāko, tikko pašūto pēcpusdienas tērpu, iesmaržojusies ar visdārgāko franču parfīmu, ko tai pirms divām dienām bija pasniedzis spāņu zilās divīzijas pulkvedis Kolonna. Bez tam Haraldu gaidīja viņa mīļākais ēdiens — pus- jēls steks, pagatavots pēc angļu receptes.
Haralds to notiesāja ar labu apetīti. Šīs dienas īgnums norima, un cigārs pēc vakariņām garšoja it labi. Arī Mērija, kas pirms aizbraukšanas viņam jau bija sākusi apnikt, atkal likās kairinoša.
Marlēna labi redzēja iekāres ugunis Haralda acīs. «Nu tas būs mīksts kā vasks,» viņa nodomāja, laiski apsēžoties Haraldam klēpī, un ar violeti nokrāsotajiem nagiem viegli pakasīja viņa pakausi.
— Darling, kāpēc tu nekā nesaki par manu jauno kleitu? Vai tev nepatīk? Tava paša dāvana, atceries, šo drānu tavs brālis bija atsūtījis no Čehoslovakijas.
Haraldam atkal uznāca dusmu lēkme.
— čehi! Izdzimteņi! Tūlīt met šo lupatu nost! — viņš izvirda niknumā.
— Bet, mīlulīt, kas tev kaiš?
— Lūk, kas man kaiš! — kliedza Haralds un ar rāvienu pārplēsa Marlēnas tērpu no augšas līdz apakšai.
Pirmajā brīdī Marlēna apstulba, bet, redzot, ka Haralds nomierinājies, viņa savukārt sāka histēriski plēst matus.
— Mana skaistākā kleita! … Tu traks esi kļuvis! . . . Es saukšu policiju! . . . Kliegšu pilnā balsī, lai dzird visa iela.
— Nomierinies, nomierinies, Mērij, — lūdza oberšturmfīrers, atguvis saprātu. — Piedod, bet, kad tu pieminēji Čehoslovakiju, es atcerējos savu brāli, ko čehi noslepkavojuši gaišā dienas laikā, kad viņš braucis uz savu fabriku.
— Man ļoti žēl tava brāļa, — Marlēna šņukstēja. — Bet vai tad tur kleita vainīga?
— Es tev nopirkšu divas jaunas, tikai, dieva dēļ, beidz raudāt. Tu zini, es nevaru ciest asaras.
Marlēna tomēr nerimās. Sākot ar šo dienu, viņai aizvien biežāk nācās ar pūderi slēpt asaru pēdas, jo Haralda garastāvoklis spēji pasliktinājās.
32
Skaidrīte izgāja uz vagona platformas un nostājās pie neaptumšotā loga. Sudrabainais sniegs, kas klāja zemi, apgaismoja vakarīgo ainavu ar nedzīvu neona gaismu. Garāmslīdošie koki izskatījās spokaini bāli. Vējš nesa no lokomotīves dzirkstis, kas veidoja zvaigznājus un skrēja vagonam līdzi. Lokomotīve svilpa, tilti dunēja, izbrauktās sliedes zem riteņiem neritmiski klabēja, bet dabā bija tāds miers, tāds cildens, neskarts skaistums, un negribējās domāt, ka vilciens trauc caur fašistu okupētu zemi.
Taču Skaidrīte to ne mirkli nedrīkstēja aizmirst.
Viņa atcerējās braucienu uz Rīgu 1941. gada vasarā, kad šosejai uzlidoja štukasi. Toreiz viņa paniskās bailēs gulēja grāvmalā, bija bezpalīdzīgs fašistu upuris. Pagājuši divarpus gadi, un lomas mainījušās. Ne vairs upuris, bet cīnītāja atgriežas Rīgā. Jā, par spīti visām draudošām briesmām meitene bija nolēmusi turpināt pagrīdes darbu. Rīgā droši vien vairs nedrīkstēja palikt, bet arī citur darbojas nelegālas organizācijas, arī citur viņa varēja noderēt.
Tāpat kā toreiz, kad nācās šķirties no mājām, Skaidrītei sažņaudzās sirds. Bija žēl pamest dzimto Rīgu. Taču daudzajās garajās naktīs, nekustīgi guļot slimnīcas gultā, kad sūrstošās apdeguma brūces neļāva aizmigt, viņa tik bieži bija iztēlojusi savu rītdienu, ka beidzot aprada ar šo domu.
Tikpat bieži viņai vārdu pa vārdam uzpeldēja atmiņā saruna ar šucmaņiem, pašas atjautīgie meli par divdesmit noslēptajām «Tēvijām». «Bet ja nu viņi pamanījuši, ka tīšām esmu apgāzusi lampu?» viņai reizēm iešāvās prātā. «Droši vien mani tur aizdomās. Tāpēc nedrīkst nevienam rakstīt, arī māmiņai ne. Nedrīkst arī jautāt, kas mani šurp atvedis. Varbūt nejauši ugunsgrēka liecinieki? Bet kāpēc tik tālu — uz Jelgavu? Nē,J tie noteikti būs bijuši biedri, kas zināja, ka atrodos briesmās …»