Tā Skaidrīti mocīja tūkstošiem domu, līdz viņa nā(- * pie slēdziena, ka skaidrību varēs rast tikai Rīgā .t skaidrību un jaunu uzdevumu.
Izkāpusi no vilciena, Skaidrīte jau devās uz Mīl- grāvja autobusa pieturu, bet tad atcerējās, ka savā dzīves vietā rādīties nedrīkstēja. Tur visdrīzāk viņu varēja meklēt.
Brīdi viņa stāvēja neziņā, tad nopurināja sastingumu un aizsoļoja vecpilsētas virzienā. Iegriezusies Grēcinieku ielā, viņa ieraudzīja šucmaņi un neviļus iespiedās pievārtē. Tad pasmaidīja par savu aušību un gāja tālāk. Taču tūdaļ ieiet namā neuzdrošinājās. Minūtes piecas viņa pastaigājās pa pretējo ietvi, lūkodamās sava dzīvokļa tumšajos logos. Māte droši vien norūpējusies, kaut gan nezina, ka meitenei var draudēt apcietināšana. Bet ja nu tomēr zina! Un ja jau veselu nedēļu viņas dzīvoklī, īgnu skatienu vērodams durvis, sēž gestapo aģents un gaida Skaidrīti atgriežamies? . . .
Mājās rādīties nebija ieteicams . . . Varbūt ieiet pie kaimiņiem? Tie droši vien zinās, vai viņu meklē.
Uz pirkstgaliem Skaidrīte ielavījās namā, klusītiņām piezvanīja.
Durvis atvēra Daugavietis. Ieraudzījis meiteni, viņš aizvilka to pie gaismas, grozīja uz visām pusēm, tad, laimīgi smiedamies, teica:
— Var redzēt, ka izgājusi caur uguni un ūdeni . . . Neko lielu tas tev tomēr nav kaitējis . . . Tikai žēl, ka nācies apcirpt matus.
— Ko darīt? .. . Nelaimes gadījums, — nomurmināja Skaidrīte.
— Mums gan liekas, ka tu to kiosku tīšu prātu nodedzināji.
Skaidrīte pieķērās pie krēsla atzveltnes. Provokācija! … Slazdi!… Pirmā diena Rīgā, un jau iekritusi!… Viņa centās saglabāt mieru un pat piespieda sevi pasmaidīt:
— Kāpēc lai es to būtu darījusi?! Neesmu taču prātā jukusi.
— Lai iznīcinātu uzsaukumus.
— Jums laikam spokojas, — viņa turējās pretī ar īgnumu sejā.
daugavietim patika meitenes stūrgalvība. Sak, re-
S cik ilgi viņa vēl liegsies.
— Kā nu ne . . . Divdesmit «Tēvijas» numuri un katrā pa pieciem uzsaukumiem.
Atbildes vietā Skaidrīte metās bēgt, un tikai pie pašām durvīm viņam izdevās to noķert.
— Skaidrīt, nu, nomierinies, nomierinies . . . Tev nekas vairs nedraud . . . Aizvakar tavā dzīvoklī bija pienācis paziņojums. Tevi atlaiduši no darba par ugunsdrošības noteikumu neievērošanu. Tātad briesmas garām.
Bet Skaidrīte joprojām bija izmisusi un sašutusi.
— Es nekā nezinu . .. Kādēļ jūs par mani izplatāt baumas? … — viņa bez mitas atkārtoja.
Vajadzēja atsaukt Nadeždu. Tikai viņa spēja izkliedēt Skaidrītes šaubas.
— Tas tev, protams, ir pārsteigums, vai ne? — smaidīja Daugavietis. — Atsēdies, Skaidrīt, man tev daudz kas jāpaskaidro …
Meitene klausījās ar aizturētu elpu, kā kādreiz bērnībā, kad māte stāstīja par teiksmaino Lāčplēsi. Līdz šim viņa bija domājusi, ka zina visu, un tikai tagad saprata, ka vēl daudz kas jāmācās, lai līdzinātos šiem pagrīdes varoņiem. Viņai grūti nācās ticēt, ka visu laiku nemaz nav pazinusi šos cilvēkus. Kā gan viņa bija varējusi uzskatīt Kalniņu par parastu studentu, Burtnieku par grāmatu tārpu, tēvoci par skopu namsaimnieku, kas notriec naudu kāršu spēlē! Un māte, klusā, mīļā māte, kurai bija nācies dzirdēt no viņas daudz rūgtu pārmetumu par nevēlēšanos evakuēties … Visu to atceroties, Skaidrītei kļuva karsti no kauna.
— Tā … Tagad pateikšu galveno .. . Domāju uzticēt tev uzdevumu, ko kuram katram nevarētu uzticēt. Redzi, slepenā spiestuve atrodas tepat, mūsu dzīvoklī. Biedrs, kas tur strādā, viens nevar novilkt visus uzsaukumus, Nadjai vienmēr jāpaliek augšā, lai briesmu gadījumā iedarbinātu trauksmes signālu, bet es uz veselu mēnesi braukšu uz Liepāju. Tu manā vietā palīdzēsi spiestuvē, jo, dzīvojot šai namā, vari iet un nākt, neradot aizdomas. Seko man, es tev parādīšu, kur atrodas mūsu dzīvoklis bez numura …
Sākumā Skaidrīte nepazina cilvēku, kas stāvēja, noliecies pār burtu kasti. Bet, kad viņa ieskatījās tanī tuvāk, kāds varens spēks ierāva sirdi visas asinis un seja kļuva nekustīga un bāla. Skaidrīte stāvēja kā sastingusi, pat prieku neizjūta, tikai lielu, neaptveramu laimi, kas ledaini stindzināja. Bet, kad Ēriks ar nedrošu kustību izstiepa viņai pretī abas rokas, ledus izkusa un pārvērtās karstās asarās.
Viņi pat nedzirdēja, ka Jānis aizgāja. Šai mirklī visā viņu pasaule sastāvēja no šī šaurā, pustumšā pagraba, un tur bija tik daudz saules, ka tās versmainā enerģija spētu aizdedzināt pat akmeņus.
Bet ārā joprojām trakoja fašistiskā nakts, un oberšturmfīrers Raup-Dīmenss kā kurmis raka pazemes ejas, lai nokļūtu līdz viņiem.
33
Bija neparasti karsta septembra svētdiena. Citos lai1 kos Tīrgarlene būtu ļaužu pilna, tagad berlīnieši tupēja vēsajos pretgaisa aizsardzības pagrabos, kas gan spēja glābt no tveices, bet ne vienmēr no aviācijas bumbām'. Berlīnes gestapo visu savu darbu bija pārcēlis uz apakš: zemes stāviem. Tur temperatūra turējās zem piecpa- dsmit grādiem, bet izmeklētājs Martins Reingolds svīda kā pirtī. Atkal izjukusi svētdiena, un pie visa vainīgi šie nolādētie komunisti. Jo vairāk Austrumu fronte pārvietojās uz rietumiem, jo tuvāk tā nāca Vācijas robežām, jo saspīlētāks kļuva noskaņojums Berlīnē. Pēdējā laikā fīreram visur rēgojās atentāti, un, apcietinot ik dienas simtiem cilvēku, gestapo darbinieki palika bez izejamām dienām.
Rīkojums bija apcietināt katru, par kuru bija kaut vismazākās aizdomas, jo starp simt nevainīgiem parasti atradās vismaz viens, kam kaut kas slēpās aiz ādas. Arī šo Veisu, pie kura atrada desmit kilogramu tola, apcietināja tīri nejauši, izdarot masu kratīšanas. «Brīnums gan, kur vēl gadās tādi cilvēki,» īgni domāja izmeklētājs. «Jau vienpadsmit gadus mēs ar uguni un zobenu iznīdējam boļševismu, bet tam kā hidrai nocirsto galvu vietā izaug arvien jaunas .. . Cik patīkami būtu, ja varētu viņus vienkārši nostādīt pie sienas un nošaut. Bet nē ■— jāmokās dienām ilgi, lai izdabūtu līdzvainīgo vārdus un adreses.» Veisu viņš pārmaiņus ar savu kolēģi jau pratina četrpadsmit stundas no vietas. Kādi paņēmieni tik nav pielietoti! Bet vecais metalstrādnieks klusē.