Raup-Dīmenss izņēma no atvilktnes vienu no tiem uzsaukumiem, kurus bija krājis jau trīs gadus, un salīdzināja ar ietinamajā papīrā nospiestajiem burtiem. Saskanēja. Salikums un formāts tas pats. Tātad arī Bauera skrejlapas nāca no tās slepenās tipogrāfijās, kuru, pēc aģentūras ziņām, vadīja Žanis. Jo labāk! Tagad tikai nedrīkst pārsteigties. Katrs sīkums rūpīgi jāapsver. Tīkls jāizmet ar tādu aprēķinu, lai tanī ieskrietu ne tikai Bauers, bet arī Žanis un visi spiestuves darbinieki.
Vispirms Raup-Dīmenss lika ataicināt slepeno aģentu Nr. 16.
Paplaukšķinājis aktu vāku ar uzrakstu «Žanis», viņš pacilāti paziņoja:
— Nu, Ķīsi, beidzot mums radusies izdevība novest līdz galam šo sasodīto lietu. Izspiediet no sevis visu, ko varat. Es parūpēšos, lai mūsu grāmatvedība nenocenotu Žaņa galvu par zemu.
Ķīsis nebija sevišķi sajūsmināts par jauno uzdevumu. Jo tuvāk nāca Sarkanā Armija, jo mazāka kļuva viņa cītība. Naktīs spokojās visādas šausmas, miegā viņš kliedza un vaimanāja, un Melsiņa — tagad viņa likumīgā laulene — bija spiesta gulēt citā istabā. Bet, no otras puses, atalgojums vilināja. Un Ķīsis piekrita — ar ciešu nodomu, ka tas būs viņa pēdējais riskantais darbs. Bet pēc tam saraust visu, kas nopelnīts šajos trijos gados, un projām — uz Vāciju, uz Zviedriju, kaut vai pie liotentotiem — uz turieni, kur viņu nesniegs boļševiku atmaksa.
Kā nākamo Raup-Dīmenss izsauca Ranki:
— Kopš šā brīža jāpastiprina Bauera uzraudzība. Viņš nedrīkst spert nevienu soli bez mūsu ziņas. Lai šarfīrers Ilesens ņem palīgā vēl trīs, manis pēc kaut piecus cilvēkus. Bauera fotogrāfijā jāpavairo un jāizdala visiem mūsu aģentiem . .. Jā, vēl viena lieta. Kāda Baueram mašīna?
— «Horhs», astoņi cilindri, maksimālais ātrums simt trīsdesmit kilometru stundā, — raportēja Ranke.
— Es parunāšu ar Langi, lai mūsu rīcībā nodod divus «Mercedes-Kompresorus». Ar tiem jums nebūs grūti sekot. Bez tam novērošanā iesaistīsim arī slepeno aģentu numurs sešpadsmit. Bauers varbūt novedīs mūs pie Zaņa, un šis aģents ir vienīgais, kas to puslīdz pazīst.
Pēc divpadsmit stundām Rūdolfa Bauera fotogrāfijā un sīks apraksts jau bija visiem oficiāliem un slepeniem gestapo aģentiem. Kopš šā mirkļa vācu antifašists vairs nevarēja spert nevienu soli, par kuru Raup-Dīmenss netiktu informēts.
35
Rūdolfs Bauers pašlaik brauca pie Burtnieka pēc uzsaukumiem. Šos biežos apciemojumus viņam nevajadzēja slēpt, jo, Bauera pamudināts, arī jaunais priekšnieks — Rīgas komandanta palīgs — sāka interesēties par retiem izdevumiem ar stipri naturālistiskām ilustrācijām. Visus šos mēnešus nelegālais darbs bija ritējis gludi. Rūdolfs veica to ar aizrautību, ar sirds degsmi, ar bezdarbības gados uzkrāto enerģiju, kas neatzina šķēršļus. Viņš vairs nejutās lieks, pagrīdes cīņa bija atdevusi viņam dzīves mērķi, pašcieņu, ticību savai un savas tautas nākotnei. Latviešu biedru siltais rokas spiediens runāja gaišu, nepārprotamu valodu — mēs karojam pret fašistiem, bet katrs godīgs vācietis ir mūsu draugs. Un tagad, kad karš tuvojās noslēgumam, bijušais Borsig-Werke strādnieks jau saredzēja jauno zvaigzni, kas lēca fašistiskās dvingas apmāktajās dzimtenes debesīs. Pieviltā vācu tauta pēc šīs asiņainās mācības vairs nedrīkst kļūdīties.
Policista paceltā roka apstādināja Bauera mašīnu. Šoferis pacietīgi nogaidīja, kamēr izsīkst gājēju straume. Blakus viņam piestāja zils «Mercedes-Kompresora» tipa limuzīns. Ar zināmu skaudību Bauers nolūkojās spēcīgajā mašīnā — ar to tik ir braukšana. Interesanti, kam šis vāģis pieder . .. Laikam kādam augstam kungam.
Policists pamāja ar nūjiņu. Varēja turpināt ceļu. Tuvojoties namam, kurā atradās Burtnieka apgāds, Bauers mazliet palēnināja gaitu. Visvalža dzīvokļa trešajam logam aizkars nolaists — zīme, ka uzsaukumu šodien nebūs. Šai brīdī garām pabrauca zilais «Mercedes».
Trešo reizi viņš pamanīja to pēc stundas, kad tuvojās garāžai. Grūti bija iedomāties, ka tā ir vienkārša nejaušība. Lai pārbaudītu savas aizdomas, Bauers brauca tālāk. Pilsētas satiksmes drūzmā viņš nepamanīja sekotājus, bet, izkļuvis uz Jūrmalas šosejas, novērošanas spogulī tūlīt ieraudzīja zilo mašīnu, kas parādījās aiz pagrieziena.
Bauers iesvilpās caur zobiem. «Nu ir kļūme — šie tipi man piesējušies. Par to vairs nevar būt nekādu šaubu. Ko viņiem vajag no manis?» Asa briesmu sajūta pārskrēja ķermenim, un tīri instinktīvi Rūdolfs kāpināja ātrumu līdz 120 kilometriem stundā, kaut labi zināja, ka no spēcīgā «Mercedes» nevarēs izbēgt. Prātā spēji iešāvās nozudušais ietinamais papīrs, ko viņš pirms vairākām dienām pa nakti bija atstājis mašīnā, bet otrā rītā vairs nebija atradis. Toreiz Bauers tam nepiegrieza sevišķu vērību, bet tagad arvien vairāk mācās virsū nojauta, ka kāds izskatījis viņa vāģi un šo papīru pievācis. Gestapo! Šis briesmīgais vārds, kas katram vācietim iedvesa paniskas bailes, pārkliedza motora rūkoņu. Bet Bauers nebija vairs vientuļš gājējs, kuru akls naids nospiež kā nepanesama nasta. Tagad viņš bija ierindas kareivis, tagad viņš juta aiz sevis spēku, varenāku par gestapo. Nāves Bauers nebijās. Gestapieši spēja nobendēt viņu pašu, bet ideja, par kuru viņš cīnījās, ir nemirstīga. Un tā uzlika lielus pienākumus. Biedri nedrīkstēja iekrist. Burtnieks nekavējoties jābrīdina.
Redzot savā priekšā noteiktu uzdevumu, Bauers atguva parasto nosvērtību. Tūlīt atgriezties pilsētā nedrīkstēja — gestapieši saprastu, ka brauciens pa šoseju bijis vecā kara viltība, lai pārbaudītu, vai viņam seko. Nē, jārīkojas ar apdomu, citādi viss izjuks. Un Bauers mierīgi aizbrauca līdz Bulduru pludmalei. Lai gan ūdens bija stipri vēss, viņš izpeldējās, izdzēra pudeli alus un tikai tad devās atceļā. Kaut gan zilo limuzīnu vairs neredzēja līdz pašai Rīgai, Rūdolfs bija drošs, ka tas visu laiku seko.