Piebraucis pie komandanta palīga mājas, Bauers nesteidzoties izkāpa no mašīnas, ar lupatu norausa ceļa putekļus un iegāja namā, cerēdams gestapiešos radīt pārliecību, ka viņš kavējas pie priekšnieka. Šie pacietīgi gaidīs ārpusē, bet viņš iegūs laiku un varēs no tiem atkratīties.
Viņš devās cauri pagalmam un iznāca Eksporta ielā. Šķērsojot Viesturdārzu, pārliecinājās, ka neviens neseko, un pie Volfšmita liķieru fabrikas iesēdās tramvajā.
Burtnieks pašlaik tērzēja ar savu pastāvīgo apmeklētāju Makuļeviču.
— Labdien, Bauera kungs, — viņš sveicināja ienācēju. — Ar ko varu pakalpot?
Vācietis pamirkšķināja ar aci. Visvaldis tūlīt saprata mājienu un teica:
— Ak tā, jūs pēc pulkveža grāmatām. Tās man blakus istabā. Nāciet vien iekšā! Makuļeviča kungs mums, cerams, piedos.
Tas palocījās līdz zemei:
— Lūdzu, lūdzu! Neliecieties gar mani ne zinis .. .
— Nu, kas misējies? — vaicāja Burtnieks, rūpīgi aizvēris durvis.
— Gestapo man seko. Nācu brīdināt tevi, — īsiem vārdiem Bauers visu izstāstīja.
— Jā, stāvoklis visai nopietns, — konstatēja Visvaldis. — Pagaidām nav saprotams, kā viņi tevi atklājuši. Varbūt tas ir sakarā ar partizāņiem?
— Maz ticams, ka viņi atjēgušies tikai pēc deviņiem mēnešiem.
— Bet kas tad? Mūsu maju nenovēro, par to esmu drošs. Vaina ir citur. Cik mašīnu stāv jūsu garāžā?
— Kāds ducis būs.
— Nu, redzi. Varbūt gestapieši tur aizdomās kādu citu. Bet, pārmeklējot garāžu, viņi tavā mašīnā nejauši atrada šo nelaimīgo papīru .. .
— Tas taču vienkāršs, brūns papīrs . . .
— Uz tā varēja palikt burtu nospiedums. Krāsa bija vēl gluži svaiga, kad tu toreiz saņēmi uzsaukumus . . . Vārdu sakot, tev jāpazūd, kamēr nav par vēlu. Bet kur lai tevi liek?
— Pie partizāņiem.
— Tas pats par sevi saprotams. Taču vilcienā tu bez atvaļinājuma zīmes netiksi.
— Varbūt kājām … Es varētu pārģērbties civilā .. . Nē, provincē arī uz katra soļa kara žandarmērija.
— Man kaut kas ienāca prātā. Šim pašam Makuļe- vičam pieder kapliča, ko viņš man reiz parādīja. Jau tūlīt nodomāju, ka to gadījumā varēs izmantot mūsu vajadzībām. Kas tad miroņu valstībā ies meklēt dzīvus cilvēkus? . . . Sadabūt otru slēdzeni arī nebija grūti. Man tur pašlaik glabājas munīcija Kurzemes partizāņiem. Pēc dažām dienām no turienes kāds ieradīsies un pie viena paķers arī tevi. Līdz tam laikam mēs pagādāsim viltotus dokumentus. Ar pārtiku gan būs grūti. Vairāk es tev diemžēl nevaru dot līdzi, — un Burtnieks sabāza portfelī visu ēdamo, kas bija mājās. — Pagaidi, uzzīmēšu tev kapsētas plānu. Lūk, šeit pa šo taciņu līdz galam … Te būs kapliča… Ir jau patumšs, tev labāk tūlīt doties ceļā.
Redzot, ka vācietis atvadās, Makuļevičs pacēla no grīdas spieķi un nobružāto platmali:
— Atļaujiet arī man atsveicināties, kungs Burtniek. Zinu, ka visi lielie cilvēki ir ļoti aizņemti … Es tikai ieskrēju uz vienu brītiņu apjautāties, vai jums jau izdevies sameklēt Morica Kerkoviusa dzejas . ..
Tā gadījās, ka Bauers atstāja māju kopā ar Makuļeviču un tikai pie Gebītskomisāra pārvaldes ēkas atvadījās no tā.
36
Izdzirdis traku zvanīšanu, Ranke skriešus devās uz šturmbanfīrera kabinetu. Tur pār viņu nolija spēcīga lamu vārdu šalts. Rūdolfs Bauers pazudis! Šie ēzeļi, idioti, deģenerāti, kaitnieki izlaiduši no rokām cilvēku, ar kuru Raup-Dīmenss savas varas apziņā bija domājis rotaļāties kā kaķis ar peli! Pat izbaiļu pilnā šarfīrera drebēšana vairs nesagādāja prieku.
Palicis viens, šturmbanfīrers nervoziem pirkstiem aizsmēķēja cigareti — devīto vai desmito stundas laikā. Jāsaņemas! Tā tas nevar turpināties. Visā gestapo slavenais izmeklētājs pats juta, ka ar viņa spējām iet uz leju. Kur palicis aukstasinīgais psihologs, kura ironisko mieru apbrīnoja visi gestapo darbinieki? Tagad viņš pārvērties žultainā neirastēniķī, kas pat Mēriju vairs nespēja pakļaut savai gribai. Viņš tomēr vēl nedomāja nolikt ieročus. Naids bija tas virzītājs spēks, kas deva viņam izturību dienām un naktīm bez atpūtas vajāt savus nāvīgākos ienaidniekus — komunistus.
Pēc vienpadsmitās cigaretes Raup-Dīmenss tik tālu nomierinājās, ka varēja sākt šķirstīt ziņojumus.
Šarfirers Hesens rakstīja: «…Sekojām viņam līdz pilsētas komandanta palīga pulkveža Štetenhana dzīvoklim. Kad Bauers divu stundu laikā neparādījās, personīgi uzkāpu pie pulkveža. Pulkvedis pateica, ka Bauers dzīvoklī vispār nav bijis …»
Oberšarfīrers Klugenheims: «…Bauers pulksten deviņos trīsdesmit piecās atstāja dzīvokli un devās uz garāžu. Turpmāko Bauera sekošanu uzņēmās šarfīrers Ilesens. Pats paliku novērot māju. Visu nakti līdz pulksten astoņiem no rīta Bauers nav savā dzīvoklī rādījies …»
Aģents Nr. 16 (Ķīsis): «…Pulksten 21.18 ieraudzīju personu, kurā pēc fotoattēla un apraksta uzzīmēju Rūdolfu Baueru. Kopā ar viņu nāca uzkrītoši nabadzīgās drēbēs ģērbies subjekts, kas man no paša sākuma likās aizdomīgs. Viņi dzīvi sarunājās, bet noklausīties neizdevās. Pie Gebītskomisāra pārvaldes ēkas Bauers atvadījās un pazuda apgaismotajā vestibilā. Ņemot vērā, ka Bauera novērošanai izdalīti īpaši aģenti, es sekoju otram subjektam llclz tā dzīvoklim Riharda Vāgnera ielā 6, dz. 19. No sētnieka uzzināju, ka tas ir Antons, saukts Antuans, Makuļevičs, pēc tautības latvietis, bez noteiktas nodarbošanās. Izklaušinot kaimiņus, man izdevās ievākt sekojošas papildu ziņas: Makuļeviču visi uzskata par aizdomīgu indivīdu. Dienas laikā viņš tikpat kā nekad uz ielas nerādās, bet atstāj māju tikai vēlā vakarā. Neviens nezina, no kā viņš pārtiek. Sētnieka sieva, kas reizi mēnesī uzkopj viņa istabu, teicās redzējusi uz galda ar savādām, simetriskām rindām klātus papīrus. Teksts nesaprotams, pēc visām pazīmēm spriežot, šifrā.»