Sprādziens kapsētā bija izpostījis ne tikai Makuļeviča ģimenes kapliču, tas savandīja un apgāza arī visu viņa līdzšinējo domu pasauli. Brīdī, kad viņa lielākais lepnums — izcilā arhitekta celtne pārvērtās gruvešos un putekļos, aprokot zem savām drupām desmit bendes un vienu varoni, Makuļēvičs saprata, ka Cilvēks ir nemirstīgs. Velti fašisti, kurus ar savām absurdajām iznīcības filozofijām atbalsta tādi paši aklie kā viņš, mēģina to iznīdēt. Dzīvību nevar iznīcināt, tā ir vienīgā patiesā eksistences forma. Absolūtā nāve sagaida ikvienu, kas mēģina apturēt Cilvēka vareno gaitu.
Tagad visa viņa līdzšinējā dzīve sasista drumslās, un Makuļevičs nebija drošs, vai viņam pietiks spēka uzcelt jaunu. Bet kaut ko taču varēja, kaut ko taču vajadzēja darīt. Vajadzēja brīdināt Burtnieku. Neskatoties uz savu naivitāti, viņš beidzot saprata, ka Burtnieks paslēpis Baueru kapličā. Ak, kādēļ viņš nebija apjēdzis to jau pratināšanas laikā?! Viņš nekad nebūtu pastāstījis par slēdzeni. Tagad, protams, par vēlu nožēlot. Bet varbūt nebija par vēlu labot to, kas labojams. Baueru gestapieši iedzinuši nāvē, arī Burtnieka dzīvībai draud briesmas. Un tās novērst spēja viņš, Makuļevičs, kas zināja, ka izmeklētājs tur Burtnieku aizdomās.
Bet ja briesmoņi no Reimersa ielas uzzinās, ka viņš brīdinājis savu draugu? Viņš taču devis parakstu nekā neizpaust. Tad viņu sitīs, mocīs, raustīs pa cīpsliņai, nonāvēs ar brutālu varu. Bijušajam iznīcības sludinātājam tā gribējās dzīvot… Varbūt tomēr labāk neiet uz aģentūru?… Varbūt Burtnieks visu jau uzzinājis pats un viņš velti liek savu dzīvību uz spēles?…
Un kā strauss Makuļevičs atkal paslēpa savu galvu. Nekā neredzēt, nekā nezināt — tā bija labāk. Bet ban- gainā dzīve visu laiku klauvēja pie durvīm, pie loga, atgādināja sevi, pavēlēja darboties. Veselu dienu Makuļevičs cīnījās ar savu gļēvumu. Viņš vēl nebija drošs, vai aizies līdz Burtniekam pat tad, kad beidzot paņēma platmali un cimdus. Taču katram gadījumam uzticēja kaimiņienes gādībā savu melno runci, ko bija nokrustījis Plutona vārdā par godu miroņu valstības dievam.
38
Burtnieks bija vairāk nekā pārsteigts, kad Makuļevičs sāka sarunu bez parastajām ievada frāzēm. Viņa pārsteigums vēl pieauga, redzot, ka ciemiņš rūpīgi aizbultē durvis un čukstus apjautājas:
— Vai, izņemot mūs abus, dzīvoklī neviena nav?
Burtnieks noraidoši papurināja galvu.
— Un arī blakus istabā? — neatlaidās Makuļevičs.
— Nav. Ja gribat, lūdzu, pārliecinieties pats.
Tikai tagad Makuļevičs sniedza viņam roku:
— Cik labi, ka jūs vēl dzīvs. Es tā uztraucos par jums, cienījamais draugs …
— Bet kāpēc uztraukties, Makuļeviča kungs? Es vēl netaisos mirt…
Tā laikam bija pirmā reize dzīvē, kad Makuļevičs kādu pārtrauca:
— Atnācu, lai atklātu jums lielu noslēpumu, — viņš tā pazemināja balsi, ka Burtnieks tikko sadzirdēja vārdus. — Jūsu dzīvībai draud lielas briesmas … Gestapo … Nejautājiet tālāk, vairāk es nekā nedrīkstu teikt.
It kā nekas nebūtu noticis, Visvaldis noņēma acenes un sāka tās tīrīt ar kabatas lakatiņu. Lūk, par ko izkūņojies šis šķietamais ideālists! Nejēdzīgā nāves filozofija bijusi maska, zem tās slēpjas hitleriešu aģents, kura veikals ir nevis abstraktā nāve, bet gan pilnīgi reālā. Tagad Makuļevičs grib viņu izprovocēt. Un kapliča? Tad jau iznāk, ka tur bijušas lamatas! Bauers varbūt jau noķerts… Vai tiešām viņš būtu kaut ko atklājis saviem spīdzinātājiem?… Nē, Baueram Burtnieks ticēja. Tāds nenodod biedrus.
— Kungs Burtniek, kāpēc jūs nekā nedarāt? — Makuļevičs uztraucās arvien vairāk. — Jums pēc iespējas ātrāk jāsakravā ceļa somas-un jābēg uz ārzemēm!
Burtnieks piespieda sevi pasmaidīt:
— Godātais draugs, šodien taču nav pirmais aprīlis.
— Tas nav nekāds joks. Es jūs ļoti lūdzu piesargāties.
— Nu, ko jūs, ko jūs, Makuļeviča kungs! Es esmu privātuzņēmuma īpašnieks, kuram nav jābīstas no gestapo. Viņi cīnās pret komunistiem un labi dara.
— Un es domāju, ka jūs arī esat komunists, — vīlies teica Makuļēvičs.
— Kā jums varēja rasties tik aplama doma?
— Redziet, šturmbanfīrers Raup-Dīmenss teica, ka kungs Bauers esot komunists, — nesakarīgi sāka stāstīt Makuļevičs, — tas pats kungs, kas mani pratināja . . . Un tad, nekā nenojauzdams, es izstāstīju par slēdzeni… Un tad šis kungs ar varu iesēdināja mani mašīnā un aizveda uz Pētera kapiem … Un tad es biju par liecinieku, kā viņi ielenca kapliču… Un tad šis drausmīgais sprādziens… Es taču ar kungu Baueru vēl iepriekšējā vakarā sarunājos un nemaz nezināju, ka viņš ir tāds pats varonis, kādus aprakstījis Plutarhs … Vēl ilgi pēc tam es biju galīgi slims … Es zināju, ka jābrīdina jūs, bet man bija bail… Man vēl tagad ir bailes … Jūs taču nevienam neteiksiet, ka es atnācu pie jums … Lūdzu, lūdzu, brauciet projām! Es nekad nevarēšu sev piedot, ja ar jums kaut kas notiktu, dārgais kungs Burtniek.
Lai cik juceklīgi skanēja stāsts, Burtnieks saprata visu. Un, ko viņš gluži nesaprata, to varēja iedomāties. Makuļeviča balsī izpaudās tāds izmisums, tik patiesas bailes, kādas nevar notēlot. Vēl tagad viņš drebēja. Šī mazā cilvēciņa uzupurēšanās tā aizkustināja Burtnieku, ka uz mirkli pat aizmirsās Bauera nāve un pašam draudošās briesmas. Pirmo reizi pazīšanās laikā viņš sniedza tam roku no visas sirds.
— Pateicos, Makuļevič. Jūs darāt labi, ka domājat par dzīvajiem . . . Bet par mani neuztraucieties, ejiet mierīgi mājās. Kad saņemšu Kerkoviusa dzejas, paziņošu jums.