— Paldies, kungs Burtniek. Bet tās man tagad vairs nav vajadzīgas … Savu veco pasauli esmu pazaudējis uz visiem laikiem … Un jauno … nez vai man to vairs atrast.
Dodoties pie Daugavieša, Burtnieks šoreiz sevišķi piesargājās. Viņš uztraucās vairāk, nekā gribēja atzīties. Pat neviens mierinošs latīņu citāts neienāca prātā! Visu māju novēro. Tas nozīmē, ka apdraudēta tipogrāfija. Atvēris durvīs šauru spraugu, Burtnieks nogaidīja, kamēr Savstarpējās kredītbiedrības kasieris uzkāpa savā kantorī. Tikai tad viņš devās lejā.
Jānis pašlaik apspriedās ar Nadeždu par tuvākajiem uzdevumiem. Brīvība ar padomju karavīru šauteņu lai- dēm jau klauvēja pie Rīgas vārtiem, vajadzēja pienācīgi sagaidīt to. Daudzās fabrikās pastāvēja apsardzes grupas. Dienā, kad fašisti atkāpsies, šo grupu strādnieki izvilks paslēptās šautenes un pasargās savus cehus no uzspridzināšanas. Tur, kur hitlerieši sākuši izvest rūpnīcu ierīces, tie jau tagad veic lielu darbu — mašīnas ierok zemē, bet uz Vāciju aizlaiž ar akmeņiem piekrautas kastes.
Kad Burtnieks īsumā atstāstīja savu sarunu ar Makuļeviču, Daugavietis sadrūma:
— Žēl Bauera. Krietns biedrs… Nevaru saprast, kādēļ mēs paši neesam pamanījuši, ka māju novēro.
— Nav nekāds brīnums, — atbildēja Visvaldis un aizveda Jāni pie loga ielas pusē. — Arī es to tikai nupat ievēroju. Palūkojies, vai tu redzi ko aizdomīgu?
Jānis mazliet pavēra biezo aizkaru, kas pastāvīgi sedza logu, neļaujot ziņkārīgiem ieskatīties dzīvoklī. Velti viņš meklēja aģentus, kurus parasti diezgan viegli varēja pazīt pēc laiskās gaitas, kad tie soļo turp un atpakaļ, izliekas kādu gaidām vai lasām izkārtnes. Tādu nebija. Arī uz stūra neviens nedežurēja. Bija tikai parastie gājēji, kas aizsteidzās garām un vairs neatgriezās. Pie nama ielas pretējā pusē sētnieks slaucīja ietvi.
— Tu taču nedomā sētnieku? — šaubīdamies nostiepa Jānis.
— Tas pats. Paskaties, kā viņš slauka!
Tagad arī Daugavietis ievēroja, ka sētnieks jau labu laiku berž vienu un to pašu vietu un pie tam neskatās uz leju, bet Baumaņa mājas virzienā. Jā, Visvaldim taisnība.
— Kādi neprašas mēs esam bijuši! Vajadzēja pašiem saprast, kāpēc tur pēkšņi nomainījās sētnieki!
— Tas vēl nav viss, — teica Burtnieks. — Arī sētas pusē māju novēro. Nāc virtuvē, es tev parādīšu.
Šoreiz Jānim nācās vieglāk pazīt gestapo aģentu. Blakus nama pagalmā pie otrā stāva loga sēdēja cilvēks un lasīja avīzi. Brīžiem tas nožāvājās un ar interesi nolūkojās Baumaņa mājas sētā, kaut gan tur nebija nekā ko redzēt.
— Es pirmīt novēroju viņu gandrīz pusstundu, — paskaidroja Visvaldis. — Viņš pat lappusi nepāršķīra.
— Šoreiz gan šie nelieši smalki strādā, — teica Jānis, atgriezies istabā. — Var redzēt, ka viņi negrib palaist tevi garām. Droši vien ap māju glūn vēl citi špiki. Pa ielu tev ceļš atgriezts. Bet palikt te tu nedrīksti.
— Ko nu par mani… Esmu vairāk nobažījies par spiestuvi. Vai nevajadzētu labāk izbeigt darbu?
— Visprātīgāk tas jau būtu, bet to mēs nevaram atļauties. Mums pašlaik jāstrādā dienu un nakti. Izšķīrējā posmā nedrīkst aprakt ieročus. Rīdzinieki jāaicina izvairīties no varmācīgās izsūtīšanas uz Vāciju, glābt savu pilsētu no izpostīšanas, neļaut fašistiem aizvest transporta līdzekļus, sabotēt okupācijas iestāžu rīkojumus, atvieglināt padomju karaspēka ienākšanu … Katru dienu vajadzīgi uzsaukumi. Nē, mums nav tiesību izbeigt darbu!… Ko tu par to domā, Nadja?
Cvetkovu Burtnieka paziņojums nepārsteidza. Pagrīdes apstākļos ar to vajadzēja rēķināties ik dienu. Taču nedrīkst pieļaut, ka dzīvokli bez numura atklātu, kā mēdz sacīt, tieši piecas minūtes pirms divpadsmitiem. Protams, nevarēja zināt, cik ilgs laiks paies, kamēr Rīgu atbrīvos, jo hitlerieši izmisīgi mēģinās noturēt pēdējo lielāko atbalsta punktu Baltijā. Tomēr Nadežda cieši ticēja, ka Oktobra svētkos Rīgas torņus jau rotās sarkanie karogi.
— Tā tas ir, — piekrita viņa. — Bet tāpēc jo vairāk jālūko neiekrist. Mūsu pienākums palikt dzīviem un noturēties postenī līdz pēdējam brīdim. Jāņem vērā, ka māju novēro un uzsaukumus tādēļ nevarēs iznest.
— Par to esmu jau padomājis, — atspēkoja Jānis. — Mums taču vēl ir rezerves ceļš — pazemes eja, kas ved uz drupām Daugavmalā. Tur gan grūti izlīst, bet nekā nevar darīt… Arī tev, Visvaldi, būs jāpazūd pa šo ceļu. Apmeties kādu laiku pie Šiliņa, tu jau zini, Čiekurkalnā… Bet tagad nedrīkst zaudēt laiku. Še, uzvelc manas vecās kurpes, tavas man nepieciešamas mazai kara viltībai.
Redzot Burtnieka izbrīnu, viņš paskaidroja:
— Tu pazudīsi, bet aģenti tevi nebūs redzējuši iznākam no mājas. Dabiski radīsies aizdomas, ka tu slēpies tepat kādā dzīvoklī. Lai novērstu vispārēju kratīšanu, jāinscenē bēgšana caur bēniņiem pa jumtu.
Atvadījies no Nadeždas, Burtnieks Jāņa pavadībā devās dzīvoklī bez numura. Tur viņš pirmo reizi satikās ar Ēriku, par kur tik daudz bija dzirdējis. Burtniekam bija tāds kā kauns aiziet projām un pamest biedrus, kurus varbūt nekad vairs neredzēs. Bet «dum spiro, spero» — kamēr elpoju, ceru! Varbūt kādreiz būs iespēja sēdēt kopā draudzīgā pulkā un noplēst atmiņu kalandāram lapu pēc lapas.
Cieši jo cieši Visvaldis paspieda abiem biedriem roku un. neveikli saliecies, ielīda šaurajā pazemes ejā.
Jānis uzkāpa dzīvoklī, Ēriks atkal pievērsās savam darbam. Nebija vaļas domāt par jauno, bīstamo stāvokli, jāsteidzas salikt uzsaukumu.
Pagrīdes tipogrāfijā turpināja strādāt.
39
Trešais rudens, ko Raup-Dīmenss pavadīja Rīgā. Oktobris. Zeltainas liepas buvāros, naktīs viegla salna, dienām rāma saulgoze, kas pārvērta kanāla brūno rāvu dzidrā stiklā. Un uz caurspīdīgā ūdens dzelteno, sarkano, mēļo lapu mozaīka, vēja nopūtas gaisā, blāva saule virs Bastejkalna. Visur varēja sajust rudeni, vītumu, bet rīdzinieku sejās caur bēdām spraucās pirmie nedrošie prieka asni.