Domu pavediens pārtrūka. Daugavietis pakodlja zīmuli, mēģināja turpināt, bet acis meklēja Nadeždu, kas, paslēpusies aiz aizkariem, novēroja ielu. Donats ar slotu rokā rosījās te pagalmā, te kāpņu telpā. Posteņi izlikti, piesardzības soli sperti. Tomēr ielenkuma stāvoklis, kaut tas pagaidām neattiecas tieši uz dzīvokli bez numura, nomāca Jāni. Varbūt tāpēc šoreiz tik gausi veicās ar rakstīšanu. Bet uzsaukumam, kam jāmobilizē rīdzinieki, vajadzēja, vēlākais, rīt būt gatavam. Laika atlicis maz, kuru katru stundu hitlerieši var sākt spridzināt svarīgākos objektus.
Ar piespiešanos Daugavietis turpināja strādāt. No vannas istabas atskanēja dobja klauvēšana. Viņš steidzīgi pabeidza teikumu, izrāva no bloknota aprakstīto lapu, iedeva to Ērikam un, it kā atvainojoties par skubu, teica:
— Šodien būs jārauj cauri triecientempā. Kad tiksi galā ar šo, pieklauvē … Tikko atnāks Skaidrīte, sūtīšu viņu palīgā …
Atgriezies istabā, Jānis jautājoši pavērās Nadeždā.
— Skaidrītes vēl arvien nav, — viņa norūpējusies teica, — cerams, ka nekas nebūs noticis . .. Vai vēl gaidīsim?
Daugavietis paskatījās pulkstenī:
— Nē, ilgāk gaidīt nevar. Sešos vakarā pie Burtnieka ieradīsies VEF strādnieks. Tas katrā ziņā jābrīdina. Nekā nevar darīt, būs jāiet Donatam. Es viņam tūlīt pateikšu.
Jānis atvēra ārdurvis, bet tālāk netika. Gandrīz apgāžot viņu, starp kājām izskrēja liels, melns suns.
— Rokas augšā!
Kaut vārdi bija teikti čukstus, tie Jānim šķita kā pērkona grāviens. Atlika vienīgi paklausīt. Bīdot Daugavieti ar revolvera stobru sev pa priekšu, gestapieši iegāja dzīvoklī. No virtuves atskrēja Nadežda… Arī tai pavēlēja paceltām rokām nostāties pie sienas.
— Pārmeklēt istabas! — nokomandēja Raup-Dīmenss.
Tūkstoš dažādu minējumu plosīja Daugavieša prātu
un palika bez atbildes. Vai šis iebrukums attiecas tikai uz viņu vai uz spiestuvi? Un viņš pat nav paguvis dot Ērikam trauksmes signālu! Tas ir nepiedodami. Varbūt vēl tagad var kaut kā izmanīties. Bet kā par spīti šturm- banfīrers ar savu muguru aizklāja taisni to vietu, kur zem tapetes slēpās signālpoga. Gestapietim pietiek sadzirdēt Ērika klauvēšanu, lai saprastu, ka aiz vannas istabas atrodas vēl kāda telpa. Tad tas nerimsies, kamēr nebūs atradis izskaidrojumu. Izjauks sienas, griestus, grīdu un galu galā uzies spiestuvi. To nedrīkst pielaist! Nedrīkst, nekādā ziņā nedrīkst! Paiet sekunde pēc sekundes, varbūt Ēriks pašlaik saliek pēdējo burtu .. . Daugavietim jau šķita, ka viņš dzirdētu Ēriku rāpjamies pa šauro eju… Tūlīt atskanēs klauvēšana! Nē, labāk mirt nekā ļaut tipogrāfijai iekrist! Ar vienu lēcienu viņš atradās pie gestapieša un ietrieca to sienā, iedarbinot signālu.
Nedodot Raup-Dīmensam laiku atjēgties, Daugavietis izskrēja virtuvē, atvēra logu un izlēca pagalmā. Bet te viņa galvu ķēra spēcīgs trieciens, un viņš pakrita. Abi aģenti, kas apsargāja māju no ārpuses, aizlauza bēglim rokas aiz muguras un iestiepa atpakaļ dzīvoklī. Pēc tam viņu dauzīja, spārdīja ar kājām, sita ar revolvera spalu pa galvu. Bet nekādi sitieni nespēja izdzēst viņa sejā triumfējošo smīnu.
Dzīvoklis bez numura nosargāts.
40
Daugavieša uzbrukums bija tik negaidīts, ka suņa instruktors izlaida no rokām pavadu, lai nāktu palīgā Raup-Dīmensam. Atstāts bez uzraudzības, Leo tomēr turpināja meklēt. Reiz sadzinis pēdas, tas vairs nerimās.
Ēdamistabā suns apjukumā apstājās. Smaka it kā veda uz vannas istabu, bet līdzīga, tikai svaigāka, atpakaļ uz izeju. Sekodams tai, Leo izskrēja no dzīvokļa, uz- drāzās pa kāpnēm un, atbīdījis ar purnu durvis, iekļuva bēniņos — vārdu sakot, veica to pašu ceļu, ko Daugavietis, nesdams Burtnieka apavus.
Tur Raup-Dīmensa darbinieki uzgāja nepārprotamus pierādījumus — atvērtu lūku, zem tās apgāztu kasti un kurpes, kuras bēglis, acīm redzot, noāvis, lai labāk turētos uz slidenā jumta. Arī namīpašnieks Baumanis liecināja, ka īsi pirms gestapo ierašanās Burtnieks nācis pēc bēniņu slēdzenes.
Nu visa Rīga un apkaime tika pārmeklēta, lai sadzītu izbēgušā komunista pēdas. Raup-Dīmenss bija cietis jaunu neveiksmi.
Lai slēptu savu izgāšanos, šturmbanfīres ziņoja priekšniekam, ka dzīvoklī numurs viens apcietinātie students Dzintars Kalniņš un Jadviga Skorostina, bez noteiktas nodarbošanās, ir atbildīgi komunistiskās partijas darbinieki. Pats viņš apzinājās, ka šis apgalvojums nebalstās ne uz kādiem lietišķiem faktiem, ja neskaita Kalniņa uzbrukumu un bēgšanas mēģinājumu. Taču tas Raup- Dīmensu neuztrauca — pierādījumu nebija, tātad tie jārada. Un viņš caurām dienām un naktīm pratināja abus apcietinātos cerībā iepīt tos divkosīgu jautājumu tīklā. Kā Kalniņš, tā arī Skorostina spītēja visiem spaidiem un palika pie sava. Burtnieku nepazīstot, par politiku neinteresējoties, Kalniņš savu izlēcienu izskaidroja ar pēkšņu prāta aptumšošanos, kas pēc kādreiz izciesta meningīta viņam uznākot samērā bieži.
Raup-Dīmenss nerimās. Pēc vecās gestapo metodes viņš centās noskaidrot apcietināto pagātni.
Saskaņā ar pases un pašas uzdotajām ziņām Skorostina pirms Rīgas dzīvojusi Rēzeknē. Šī pilsēta jau atradās boļševiku rokās, bet Raup-Dīmensam laimējās sameklēt turienes politpārvaldes kādreizējo priekšnieku, kas bija atbēdzis uz Rīgu. Arī tas nenieka nemācēja pateikt.
— Vai tiešām nekā, it nekā?! — neatlaidās šturmbanfīrers. — Aplūkojiet vēlreiz šo seju, tas atsvaidzinās jūsu atmiņu.
Rēzeknes politpārvaldes priekšnieks pagrozīja pirkstos gestapo fotogrāfā asi attīstīto uzņēmumu un izteiksmīgi paraustīja plecus.
— Varbūt šis vecais foto jums vairāk noderēs? — un Raup-Dīmenss pasniedza Skorostinas pasi. — Pa šiem gadiem āriene varēja pārmainīties …