— Ko jūs stāvat? Piesēdiet, lūdzu! Jums vairs nav ko baidīties — man jau viss zināms…
Sekoja gara pauze, kuras laikā Raup-Dīmenss nenolaida savu vērīgo skatienu no viņas sejas. Bet tā palika tikpat neizteiksmīga kā agrāk, un varēja domāt, ka Nadežda nav sapratusi viņa vārdu jēgu. Beidzot gestapietis pārtrauca klusēšanu:
— Es negribu ilgāk tirdīt jūs ar mīklām … Šarfīrer Hesen, atvediet Zani!
Nadežda tikko manāmi sarāvās, taču Raup-Dīmenss ievēroja šo kustību. «Pirmais trāpījums,» viņš apmierināti nodomāja un turpināja ar liekuļotu draudzību:
— Es redzu, ka tas jums sagādā pārsteigumu. Jāatzīstas, arī es biju pārsteigts, jo uzskatīju jūsu draugu par dzelžainas gribas cilvēku … Bet arī komunistam ir sirds… Kad es Žanim paziņoju, ka no viņa atzīšanās atkarīga jūsu dzīvība, viņš sāka runāt… Arī par jums mēs tagad visu zinām — ka jūsu pase viltota, ka jūs palīdzējāt Žanim slepenās spiestuves darbā. Mēs pat zinām jūsu īsto vārdu.
Nadeždai gribējās kliegt — meli, meli, Jānis nekad nekļūs par nodevēju! Bet saprāts neatlaidīgi teica citu. «No kurienes tad gestapietis visu uzzinājis? Izņemot Jāni, Rīgā neviens nezina manu īsto uzvārdu. Jāni, vai tas var būt? Vai tiešām, glābdams mani, tu nodevi spiestuvi?! Tu taču teici, ka pagrīdnieks nedrīkstot rēķināties ar personīgām jūtām! Nē, tas nevar būt… Nevar būt, ka mīla likusi Jānim aizmirst savu pienākumu! Es negribu tam ticēt.»
Raup-Dīmenss neļāva apcietinātai atjēgties:
— Ja jūs palīdzēsiet mums ātrāk novest lietu līdz galam, es darīšu jūsu labā visu, ko spēju. Brīvību, protams, nevaru jums solīt, toties soda mīkstināšanu. Uzskatīdams, ka tas jums būs atvieglojums, liku atnest no dzīvokļa jūsu siltās drēbes. Lūdzu, parakstieties par saņemšanu.
Patiešām, uz krēsla gulēja viņas mētelis, veļa, Skaidrītes dāvinātā zilā vilnas kleita. Joprojām iegrimusi iekšējā sarunā ar Jāni, Nadežda, nekā nedomādama, paņēma rokā pasniegto pildspalvu. Uzvilkusi pirmo švīku, viņa atjēdzās — kā kādreiz zem receptes viņa bija gra- sījusies parakstīties īstajā vārdā. Saprata, ka tieši to gestapietis gaidīja, un aši izlaboja pirmo burtu.
Raup-Dīmenss izrāva viņai papīru no rokas. Gesta- pieša vīlusies seja rādīja Cvetkovai, ka viņai bijusi taisnība. Šturmbanfīrers strauji piecēlās.
— Siltas drēbītes?! — viņš ņirgājās. — Pagaidiet, drīz jums arī bez tām kļūs karsti … — Tad pavēlēja Ilesenam: — Aizvest uz blakus telpu! Kad pasaukšu vediet atkal iekšā!
Palicis viens, viņš apsēdās un uzmeta izklaidīgu skatienu parakstam. Smalki izdomātais gājiens nav devis cerētos rezultātus: Skorostina — tādiem pašiem mazliet stīviem burtiem kā apcietinātās pasē. Bet kas tad tas? Šturmbanfīrers paņēma palielināmo stiklu. Burts «S». Bet, lūk, zem tā cita švīka — nepārprotams «C». Tātad viņa sākumā gribējusi parakstīt īsto vārdu un tikai pēc tam apķērusies. C, C, C! Burts, kas varētu atklāt noslēpumu, ja tikai tam sekotu iztrūkstošie… Kādi krievu uzvārdi sākās ar C? Caricina, Ciolkovska, Cvetkova… Cvetkova … Cvetkova, Cvetkova … Nez kādēļ šis vārds viņam neizgāja no prāta.
Nejūtot garšu, Raup-Dīmenss izpīpēja vienu cigareti, otru. Nepamanīja, ka pelni birst uz biksēm. Cvetkova, Cvetkova — šo vārdu viņš pavisam nesen kaut kur lasījis. Protams! Šturmbanfīrers noņēma iekšējā tālruņa klausuli:
— Šturmfirer Burkbard? Skorostinas dzīvoklī atrastos materiālus nekavējoties pie manis!… Jā, jā, visus. Veicīgāk!
Pēc divām minūtēm kabinetā ienesa lielu grozu. Izgāzis saturu uz grīdas, Raup-Dīmenss drudžainiem pirkstiem aizsvieda mācību grāmatas, īres lēses, lekciju piezīmes, vecas receptes, logaritmu tabulas, romānus raibos vākos. Lūk, tas, ko viņš meklē. Maza, glīti iesieta grāmata. Uz zilās ādas zelta burtiem «Jevgeņijs Oņegins». Viņš atvēra vāku. Jā, viņš nebija maldījies! Slīpi pāri pirmajai lappusei rakstīts:
Nadeždai Viktorovnai Cvetkovai.
Kaut pats būšu tālu, šie vārdi jums sacīs, Ka mīlēju Jūsu dzintara acis!
Ņikita.
* Raup-Dīmenss vairāk nešaubījās. Skorostinas īstais vārds ir Cvetkova. Pietiek atcerēties viņas acu īpatnējo krāsu, lai zinātu, kam šī vārsma veltīta. Tagad viņš bija pietiekami apbruņots divkaujai ar Zani.
It kā nepamanījis, ka tas jau ievests, Raup-Dīmenss pavēlošā tonī uzrunāja šarfīreru:
— Hesen, vai jums ar pieciem vīriem pietiek, lai izvestu kratīšanu nelegālajā spiestuvē?
— Tiešām tā, šturmbanfīrera kungs.
— Labi, tad aiznesiet Cvetkovai mēteli. Lai saģērbjas! Viņa parādīs jums ieeju.
Jānim pamira sirds. Tātad gestapo jau zina, ka viņš saistīts ar slepeno spiestuvi… «Arī Nadjas īsto uzvārdu viņiem izdevies izdibināt,» nodomāja Daugavietis, aizmirstot šai mirklī, ka viņš vienīgais to zināja. Viss pārējais nieki, lēts triks.
Šturmbanfīrers izlikās, ka tikai tagad ievērojis apcietināto:
— Ak jūs arī esat klāt? Nu, labi, parunāsimies, Žani, — šo vārdu Raup-Dīmenss izrunāja tik nevērīgi, it kā no seniem laikiem būtu pieradis tā Daugavieti godināt. — Cigareti? Droši, droši, mums vairs nav nekāda iemesla jūs tirdīt. Cvetkova visu pastāstīja. Ņemot vērā viņas pilnīgo atzīšanos, Cvetkova būtu pelnījusi tikai koncentrācijas nometni. Bet nelaimīgā kārtā viņa stūrgalvīgi uzveļ visu vainu sev. Tikai jūsu spēkos glābt Cvetkovu no karātavām.
Jānis klusēja. Jau kopš bērnības dienām viņš bija radis nerunāt, iekams domās nebija skaidrības. Un viņa prāts joprojām nespēja aptvert visu. «Tās ir lamatas,» brīdināja pagrīdnieka instinkts. Bet kā izskaidrot to, ka gestapietim zināms itin viss, sākot ar viņa iesauku — Žanis, beidzot ar spiestuvi? Ticēt nekā nedrīkstēja, taču tikpat aplam būtu principa dēļ neticēt faktiem.