«Nadjeņka, mans draugs. Mums tikai dažas minūtes atlicis dzīvot. Citādi es joprojām klusētu. Bieži esmu teicis, ka pagrīdniekam jāatsakās no personīgām jūtām, bet pats nebiju pietiekami stiprs. Man jāatzīstas, ka visu laiku tevi mīlēju. Tu par to nekā nezināji. Tā bija labāk. Bet tev jāzina, cik daudz spēka un siltuma tu man devi. Ar tevi kopā viegli iet nāvē. Mēs mirsim, lai citi dzīvotu!»
Sajā stundā Nadežda jau bija mirusi. Cietuma ārsts konstatēja iekšēju asins izplūdumu kā spīdzināšanas sekas. Ķermeni iznesa no kameras, bet uz sienas palika nepabeigts tumši sarkans uzraksts, kas bija uztriepts ar vienīgo cietumā dabūjamo tinti:
ES MIRSTU PAR PADOMJU LATVIJU, ES MIRSTU PAR.. .
42
Ēriks pacēla dūri, lai pieklauvētu pie vannas istabas sienas. Bet roka palika karājamies gaisā, jo šai mirklī lejā pagrabā klusi kā modinātāja zvans ieskanējās trauksmes signāls. Viņš bija pieradis pie šiem normālās darba gaitas traucējumiem, kas katru dienu atgadījās vismaz desmit reizes. Apziņa vēl nebija paguvusi īsti sagremot pēdējos notikumus. Nācējam vajadzētu būt Skaidrītei. Varbūt arī Donatam. Gaidot trauksmes beigu signālu, Ēriks mierīgi palika guļam šaurajā savienojuma ejā. Taču minūtes gāja un nekas nemainījās. Tupēt šeit nebija nozīmes.
Atgriezies spiestuvē, Ēriks novilka sleju un sāka pats lasīt korektūru — negribējās zaudēt laiku. Pamanījis dažas kļūdas — pēc «tuvojas» izlaists punkts, vārdā «tilti» «t» vietā iemaldījies «s», — viņš izlaboja tās.
Zvans klusēja.
Ēriks sāka nervozēt, jo zināja, cik steidzīgs šis uzsaukums. Piespiedu atpūta nedeva spēkus, tieši otrādi, izsita no sliedēm. Nekā nevar darīt — pacietīgi jāgaida. Lai pārvarētu uzmācošos miegu, viņš apsēdās un ieslēdza radioaparātu. Kaut šodien jau divas reizes bija klausījies ziņas, Ēriks tomēr cerēja dzirdēt ko jaunu. Sarkanā Armija vētrainiem soļiem virzījās uz priekšu, katra stunda varēja nest ievērojamas pārmaiņas frontes stāvoklī. Kā par spīti uztvērējs rūca, krāca, burkšķēja. Laikam zobārsts ceturtajā stāvā atkal iedarbinājis bor- mašīnu.
Zvans klusēja.
Domās lādēdams apmeklētāju, kas tik ilgi kavējās dzīvoklī, Krapovskis izstiepās gultā. Skatiens krita uz pudeli ar sārtajām bērzu lapām, kuras atnesusi Skaidrīte. Kopš viņa pirmo reizi nokāpusi dzīvoklī bez numura, smacīgo pagrabu allaž atdzīvināja kāds zaļums. Ziemā skujas, martā pūpoli, maijā pirmās vijolītes, tad nāca ceriņi, jasmīni, rudzupuķes, astras un. beidzot, šīs rudenīgās lapas. Jā, laiks gāja neatturami uz priekšu, un laikam līdzi auga mīla uz šo trauslo meiteni, kas bija pierādījusi savu lielo gribu un izturību. Toreiz, pirms daudziem daudziem mēnešiem, viņš savā pārākuma apziņā tikai pasmaidīja par Skaidrītes aušīgo sapni braukt pie partizāņiem. Bet viņa patiešām panāca savu. Lūk, kāda viņa draudzene! . . .
Zvans joprojām klusēja.
Ēriks tagad jau fiziski izjuta mokošo klusumu. Viņš paskatījās pulkstenī un atcerējās, ka nav iegaumējis laiku, kad atskanēja trauksmes signāls. Pusstunda noteikti pagājusi, varbūt pat vairāk. Skaidrītei sen vajadzēja būt šeit, lai novilktu uzsaukumus. Kāpēc viņa nenāk? Kas noticis augšā? Namu taču novēro, Burtnieku taču meklē… Ko viņš pats būtu darījis ges- tapiešu vietā? Pirmkārt, pārmeklējis visu namu. Jā, tagad Ēriks noteikti zināja, ka pirmītējais zvans nav bijis vienkāršs brīdinājums kā citām reizēm, bet īsts trauksmes signāls. Trauksmes signāls, kuram nesekos atsaukums.
Augšā ir gestapieši, ienaidnieki! Žanis un Nadežda apcietināti, varbūt arī Skaidrīte. Jā, droši vien arī Skaidrīte! Biedru dzīvības ir briesmās, un viņš, atgriezts no ārpasaules, nav spējīgs palīdzēt. Jo skaudrāk Ēriks to izjuta tāpēc, ka personīgi bija drošībā. Dzīvokli bez numura fašistiem tik viegli neatrast. Konservu un sausiņu krājuma pietiks nedēļai, pat vairāk. Viņš, Ēriks, sagaidīs atbrīvotājus. Un tipogrāfijā, uzsaukumi? Kas tos rakstīs, kas tos izplatīs? . . . Kāda nozīme tam, ka viņš saglabās savu dzīvību, ja spiestuve būs beigusi dzīvot? . . . Viņš atkal viens pats kā toreiz mežā pēc kaujas uz Šķēdes ceļa. Tāda pati bezcerība, tāds pats šķietamas bezizejas stāvoklis. Toreiz cīņa par spīti visam turpinājās, un arī tagad tā nevar, tā nedrīkst rimt. Ne velti Žanis mēdza teikt, ka cilvēka griba nepazīst šķēršļus. Satrauktais prāts tirdīja, neļāva sēdēt uz vietas. Ēriks ielīda savienojuma ejā, aizrāpās līdz vannas istabai un pielika ausi pie sienas.
Nekā. Cauri biezajam mūrim neizlauzās neviens troksnis. Pēkšņi Ēriks izdzirdēja klusus soļus. Viņa nervi atradās tādā sasprindzinājumā, ka soļi šķita skanam viņpus sienas — vannas istabā. Ēriks sarāvās. Nē, nē, tie bija maldi — staigāja pa pagrabu. Kas? Uzmanīgi, pūlēdamies netrokšņot, viņš līda uz leju. Tad pēkšņi juta pie savas sejas karstu elpu. Kāda taustoša roka skāra viņa roku.
Skaidrīte! Nu, protams, viņa bija nākusi pa slepeno kanalizācijas eju.
— Ko mēs tagad iesāksim? — jautāja satriektais Ēriks, kad meitene, izstāstījusi visu, nometa ar dubļiem apšļakstīto lietus mēteli un izņēma no mātes tirgus somas maizi, žāvētu gaļu un kanniņu ar pienu.
— Strādāsim, Ērik, uzsaukums jāizlaiž. Žanis taču deva rīkojumu, lai tas rīt iziet tautā. Lai gestapo redz, ka mēs neesam pieveikti!
Apbrīnas pilns Ēriks konstatēja, ka viņas balss skan tikpat mierīgi kā parasti. Jā, šo meiteni, kas izgājusi pagrīdes bargo skolu, nekas nespēja salauzt. Tagad nebija laika sērot. Sāpes pārkausējās naidā, un cīņa turpinājās ar divkāršotu sparu.
Šai brīdī Ēriks skaidrāk nekā jebkad saprata, ka draudzenes raksturs mainījies un ka līdz ar to mainījušās viņu attieksmes. Senāk Skaidrīte bija tā, kurai bija nepieciešams atbalsts un vadība, tagad Ēriks pats smēlās paļāvību un ticību meitenes skarbajā mierā.