— Par to es jau pats biju domājis. Bet Žanis paguva uzrakstīt tikai pusi. Lūk, kur teksts beidzas, — un Ēriks parādīja vēl mitro novilkumu: «…Slepkavošanas saraksti sastādīti. Ari tu esi šajā sarakstā! Bet tavus tuviniekus, kam palaimēsies izbēgt no esesiešu lodes vai nāves gāzes tepat Latvijā, varmācīgi aizvedīs uz bumbu sprādzienos grūstošo Vāciju. Jekelns un Drekslers fīreram solījuši neatstāt Rīgā nevienu cilvēku, kas varētu sagaidīt atbrīvotājus …»
— Tev, Ērik, pašam jāpabeidz uzsaukums, — Skaidrīte stingri noteica. — Es tev palīdzēšu.
Ēriks paņēma resno zīmuli, to pašu, ko, pierakstot ziņas no Maskavas, neskaitāmas reizes bija turējuši Žaņa pirksti. Palicis zem papīra Ostrovska grāmatu «Kā rūdījās tērauds», viņš ātri uzmeta pirmo teikumu:
«Tev, rīdziniek, ir tikai viens ceļš, lai glābtu savu dzīvību un brīvi …»
Viņi sēdēja, galvas kopā sabāzuši, cieši piekļāvušies viens pie otra, un bija tā, it kā zīmuli vadītu abu rokas:
«Rīgas strādniek! Organizē savā darba vietā aizsardzības grupas! Pasargā mašīnas un transporta līdzekļus no aizvešanas uz Vāciju! Izrādi bruņotu pretestību šuc- maņiem, kas grib aizdzīt jūgā tevi un tavu ģimeni! Bez žēlastības sit hitleriešus un aizsargu bandītus, kas liek mīnas zem Rīgas pamatiem! Ieročiem rokā palīdzi Sarkanajai Armijai ātrāk atbrīvot savu dzimto pilsētu!»
■— Vai noslēgumā nevajadzētu vēl kādu lozungu? — vaicāja Skaidrīte, kad uzsaukums bija uzrakstīts. — Ko tu saki par šo — «Bez cīņas nav uzvaras»?
— Ar mieru, — piekrita Eriksj. — Bet paša apakša liksim «Strēlnieku dziesmas» pantu:
Lai Rīga atkal dimdēt sāk, Cērt, mana roka, varfcnāk! Lai tie, kas grib mūs jūgā dzīt, Ar lodi pierē krīt!
Pulksten astoņos no rīta Skaidrīte Daugavmalas drupās izlīda no rūpīgi maskētās kanalizācijas ejas. Dienas gaisma žilbināja. Viņa noslēpa aptašķīto lietus mēteli un notīrīja kurpes. Pacēlusi smago tirgus somu ar uzsaukumiem, uzmanīgi pavirzījās uz priekšu. Pussagrautais mūris vēl aizsargāja viņu no gājēju skatieniem, bet Skaidrīte pati caur tukšo loga ambrazūru varēja saredzēt labu daļu Grēcinieku ielas. Viņa nogaidīja, kamēr garām aizvilkās rota vācu kareivju ar putekļainām bruņu cepurēm galvās, saritinātiem mēteļiem uz muguras somām. Tad drošiem soļiem devās uz pasta pusi.
Pulksten deviņos uzsaukumi bija pie Burtnieka Čie- kurkalnā, pulksten divpadsmitos rīdzinieki atrada tos pie sienām, savās vēstuļu kastītēs, uz soliem apstādījumos. Pulksten četros dienā viens no šiem uzsaukumiem nokļuva īpašajā nodalījumā, kur Raup-Dīmenss glabāja visas skrejlapas, kas, pēc aģentūras ziņām, nāca no Žaņa vadītās spiestuves.
43
Pulksten sešos no rīta gaitenī nožvadzēja slēdzeņu saišķis. Tas bija parastais laiks, kad aizveda nāviniekus. Atvadījies no Makuļeviča, Daugavietis drošiem soļiem izgāja no kameras.
Viņu iesēdināja slēgtajā cietuma' mašīnā. «Vai tad karātavas atrodas pašā centrā?» viņš nodomāja, neskaidri sadzirdot pilsētas satiksmes dzīvo troksni. Uz oļiem šņirkstēja tanku un pašgājēju lielgabalu kāpur- ķēdes, spalgi signalizēja vieglās mašīnas, smagi dunēja daudzie nagloto zābaku soļi. Rīga bija kļuvusi par piefrontes pilsētu. Brīdi vēlāk atskanēja daudzu suņu riešana. Pavadoņu —ļ esesiešu drumajas sejas atplaik- snīja ļauns smīns:
— Vai tu dzirdi, Hans? Žēl, ka mēs nevaram piedalīties medībās. Dr^kslers teica, ka viņš nevienu latvieti neatstāšot Rīgā.
«Lai priecājas,» domāja Jānis. «Rīt viņi šūposies pie tām pašām karātavām, kas šodien domātas mums.» Viņam no tām joprojām nebija bailes, tieši otrādi, tāds skumjš prieks, ka vēl pēdējo reizi redzēs Nadeždu. Bet, kad mašīna apstājās un durvis atvērās, Daugavietis saprata, ka viņu nav atveduši uz soda vietu, bet atpakaļ uz gestapo.
. . . Šturmbanfīrera Raup-Dīmensa kabinetā visi logu aizkari bija aizvilkti. Biezais, melnais velvets mazliet klusināja nepārtrauktās kanonādes troksni. Kopš 1941. gada vasaras Raup-Dīmenss nebija dzirdējis šīs skaņas. Tās krita uz nerviem, neļāva koncentrēties. Tas vēl nenozīmēja, ka Raup-Dīmenss būtu gļēvulis. Viņš pats paziņoja Langem, ka paliks Rīgā un nobeigs lietu ar Žani. Protams, bija iespējams ņemt Žani līdzi. Bet, pirmkārt, tas nozīmēja zaudēt laiku. Otrkārt, Raup- Dīmensa īpašais plāns paredzēja, lai saruna ar Žani notiktu tieši Rīgā, nekur citur. Treškārt, atkāpšanās juceklī Žanim varēja rasties izdevība bēgšanai. Šturmbanfīrers neuzskatīja viņu par vienkāršu apcietinātu komunistu, bet par savu personīgo ienaidnieku, kuru nevienam citam negribēja atdot. Gestapo no provokatorēm izdevās uzzināt, ka arī Liepājā darbojas spiestuve, kuru organizējis Žanis. Ņemot vērā jaunos apstākļus frontē, to vajadzēja nekavējoties likvidēt. Raup-Dīmenss apņēmās piespiest Žani izdot Liepājas spiestuves vadību un atrašanās vietu. Viņš zināja, ka šai divkaujā jāuzvar, lai būtu kas būdams, jāuzvar.
Gaidot Žaņa atvešanu, gestapietis palīdzēja saviem padotajiem sakārtot un sagatavot aizsūtīšanai papīrus. Aplūkojot pabeigto lietu kaudzi, viņš nevarēja sevi vainot — strādāts labi, kā tas pienākas īstam Raup-Dīmensam. Tikai vienā akcijā viņš bija cietis nepārtrauktas neveiksmes — Bauers izdarījis pašnāvību un nogalinājis desmit viņa labāko vīru, Burtnieks izbēdzis. Cvetkova mirusi, neatklājusi noslēpumu. Bet Žanis joprojām viņa rokās. Tas atbildēs par visām neveiksmēm.
Esesieši nāca un gāja, ik reizes aiznesdami grēdā sakrautos aktu vākus. Gestapo evakuējās. Gandrīz visi darbinieki jau bija aizbraukuši uz Liepāju. Durvīs parādījās šarfīrers Hesens: