tā pašrocīgo veltījumu. Drīz nevienas viesības Londonas augstākajās aprindās netika atzītas par fešeneblām, ja tajās nepiedalījās slaidais vācietis savā elegantajā, pie labākā Bondstrīta drēbnieka pašūtajā SS formas tērpā. Raup-Dīmensam bija nodrošināta galvu reibinoša karjera.
Un tomēr viss iznāca gluži citādi. Kad hitlerieši iebruka Polijā, Anglija pretēji nacionālsociālistu cerībām, sabiedriskās domas spiesta, pieteica Vācijai karu. Tikai pateicoties sakariem angļu kabineta aprindās, Raup- Dīmensam pēdējā brīdī izdevās caur Zviedriju atgriezties Vācijā. Reihskancelejā apsolītā apbalvojuma vietā viņu sagaidīja pavēle nekavējoties doties uz fronti.
Arī tēvs viņam šoreiz nespēja palīdzēt. Angļu partnera negaidītais gājiens viņu bija pavisam satriecis. Tiesa, Eiropa vajadzīga kā placdarms un izejvielu rezerve karagājienam uz austrumiem, taču ar Angliju un Ameriku pagaidām neviens nav gribējis plēsties. Tieši otrādi: tās uzskatīja par dabiskiem sabiedrotiem sen plānotajā cīņā pret Padomju Savienību.
Kad Raup-Dīmenss ieradās Varšavā, poļu kampaņa jau bija beigusies. 1940. gada pavasarī viņu nosūtīja uz Franciju ne vairs kā ierindas virsnieku, bet kā armijas pretizlūkošanas dienesta darbinieku. Tādā pašā amatā viņš gadu vēlāk darbojās Grieķijā. Kad sākās iebrukums Padomju Savienībā, jaunais SS šturmfīrers saņēma uzdevumu doties uz Rīgu, lai tur sagatavotu ceļu vācu armijai.
1941. gada 25. jūnijā Raup-Dīmenss, ģērbies padomju miliča formā, startēja transporta planierī no Kenigs- bergas militārā lidlauka. Viņam līdzi bija patšautenes, dinamīts, granātas un desmit izmeklētu rīkļurāvēju. Norunātajā vietā tos sagaidīja bijušais aizsargu priekšnieks Ķīsis ar saviem vīriem.
Raup-Dīmeiass vēl tagad labi atcerējās dzīvokli Brīvības gatvē, kur viņus ieveda Ķīsis. Kaut gan bija paredzama nikna cīņa, viņš tur jutās visai ērti. Šturmfīrers pārlaida skatienu guļamistabas greznajai iekārtai un paguva ievērot itin visu — gan apaļo tualetes spoguli, kas rādīja puspievērtās durvis uz vannas istabas balto mirdzumu aiz tām, gan dārgo sieviešu kimono uz gultas, gan Karēlijas bērza kārbu ar papirosiem, par kuriem viņš sevišķi nopriecājās, jo paša cigarešu krājums drau
dēja izsīkt. Tad Raup-Dimenss nolaida aizkaru, atstājot tikai šauru spraugu, pa kuru varēja novērot ielu, piebīdīja pie loga ērtu krēslu, ieņēma šaušanai izdevīgu pozi- ciju, nostādīja patšauteni un ar aizdedzinātu papirosu mutē sāka omulīgi gaidīt.
Ķīsis un pārējie arī ieņēma posteņus. Raup-Dīmenss pamanīja, ka Švarcs — viens no viņa diversijas grupas dalībniekiem — slepus iebāza kabatā zelta pūdertrauku. «Mēs esam un paliksim sveši ļaudis,» viņš nodomāja, ar neslēptu pārākuma apziņu lūkodamies savos padotajos, kuru sejas lielāko tiesu pauda trulu vienaldzību vai arī drudžainas alkas pēc laupījuma. Tie bija no tās pašas sugas, kas domāja, ka Francija iekarota tikai tādēļ, lai viņi varētu ielauzties dzīvokļos, izvarot francūzietes un, projām ejot, piemiņai pievākt rokas pulksteņus. Šo idiotisko tieksmi pēc sīkām trofejām Raup-Dīmenss nesaprata. Cita lieta — Elzasas ogļraktuves, Transilvānijas kvieši, Baku nafta. Karagājienos viņu valdzināja arī kaut kas cits — apskurbinošais asins tvans, kas, vienreiz izbaudīts, dzina un dzina uz priekšu. Tam pievienojās tāda varas sajūta, ko miera apstākļos nevarēja sniegt pat tēva miljoni. Ne alkohols, ne sievietes, ne azarts nespēja aizvietot tos brīžus, kad viņa priekšā stāvēja komunists, kuru Raup-Dīmenss ar vienu vienīgu pirksta kustību varēja atdot nāvei.
Uz šosejas parādījās apbruņotu strādnieku grupas. Neizņemot papirosu no zobiem, šturmfīrers atklāja metodisku uguni. Apšaudes laikā Raup-Dīmenss ne uz mirkli nezaudēja mieru, kaut arī lodes arvien biežāk ielidoja logā, saplosīja aizkaru un urbās platajā trīsviru skapī.
Aiz stūra iznira tanki. Prāts pavēlēja nekavējoties atkāpties, bet, redzot daudzos dzīvos mērķus, šturmfīrers vienkārši nespēja aiziet, ņeraidījis vēl dažas lodes. Viņa pēdējais šāviens ķēra kādu sievieti Sarkanās Armijas formas tērpā. Tad Raup-Dīmenss ieraudzīja, ka tanks lēnām ceļ savu stobru uz augšu. Nenogaidot tālāko, viņš metās ārā no dzīvokļa. Nodārdēja apdullinošs grāviens, notriecot šturmfīreru gar zemi un apberot baltiem kaļķu gabaliem. Rāpjoties pa pussagrautajām kāpnēm, viņam izdevās sasniegt jumtu. Tagad nebija laika domāt par Ķīsi un saviem vīriem. Vispirms jāglābjas pašam. Par
laimi tikai metru plata sprauga šķīra jumtu no blakus mājas. Viņš pārlēca un, lienot uz vēdera, nokļuva pie lūkas, caur to bēniņos. Te palikt nedrīkstēja. Iznīcinātā ji droši vien pārmeklēs jumta telpas visā apkārtnē. Iziet uz ielas tādā izskatā arī bīstami — miliča forma vairs nenovērsa aizdomas, bet, tieši otrādi, izsauca tās. Vajadzēja mēģināt iekļūt kādā tukšā dzīvoklī un paslēpties, kamēr briesmas garām.
Uzmanīgi soļojot pa kāpnēm, kas veda gar virtuvēm, Raup-Dīmenss pa logu ieraudzīja balkonu, kura durvis vērās kādā dzīvoklī. Drošības pēc viņš izliecās laukā un iemeta virtuvē sauju patronu. Tās sacēla krietnu troksni, tomēr neviens nerādījās. Ar acīm izmērījis atstatumu, šturmfīrers izspieda savu ķermeni caur šauro logu un, iekāries palodzē, viegli nolēca.
Piesardzīgi, kā zaglis aizvēris aiz sevis balkona durvis un pat aizbīdījis bultu, kaut tas bija pilnīgi lieki, Raup- Dīmenss atviegloti nopūtās. Tad viņš devās izpētīt dzīvokli. Melnie aptumšošanas aizkari visur nolaisti. Istabā valdīja vēsa krēsla, kas nepieradušai acij pa daļai noslēpa resnvēderaino kumodi un vecmodīgo gultu ar lielo pēļu kalnu. Pat nepaskatījies uz to pusi, šturmfīrers steidzās pie skapja. Tikai kad aiz muguras atskanēja spiedzoša balss: «Palīgā! Palīgā! Zagļi!»—viņš pamanīja sirmu sievietes galvu, kas iznira no spilvenu kaudzes.