Džeks Londons
Dzīvotgriba
Un beidzot paliek slēdziens viens — Kā kauliņus tos dzīve sēja, Bet ta ir spēle, kur mūždien Dažs zelia ielikums iet vējā.
Viņi abi ar pūlēm klunkuroja lejup pa slīpo krastu, un tas, kurš gāja pa priekšu, reiz gandrīz paklupa uz klints asajām šķautnēm. Viņi bija piekusuši un novārguši, un viņu sejās bija iegulusies gurda pacietība, kāda rodas pēc ilgi ciestām grūtībām. Pleci viņiem līka zem segas ietīto, ar siksnām piestiprināto saiņu smaguma. Siksna bija katram apmesta arī ap pieri un palīdzēja noturēt saini. Katrs nesa pa šautenei. Viņi gāja salīkuši, pleci bija pastiepti uz priekšu, kakls vēl vairāk, bet acis nodurtas.
— Ja mums tagad būtu kaut pāris no tām patronām, ko paglabājām slēptuvē, — sacīja otrs ceļa vīrs.
Viņa balss bija drūma un apatiska. Viņš runāja vienaldzīgi, un pirmais gājējs, ieklupis duļķainajā straumē, kas mutuļoja pār akmeņiem, pat neko neatbildēja.
Otrs sekoja viņam pa pēdām. Viņi nenovilka apavus, lai gan ūdens bija auksts kā ledus — tik auksts, ka ap potītēm kājas iesāpējās un pēdas tūliņ sastinga. Vietām ūdens sniedzas viņiem līdz ceļiem, un abi gājēji grīļodamies taustīja ar kājām upes dibenu.
Tam, kurš gāja iepakaļ, paslīdēja kāja uz gluda akmens, viņš gandrīz pakrita, taču ar lielām pūlēm noturējās un skaļi iekliedzās aiz sāpēm. Viņam, acīm redzot, bija apreibusi galva, viņš sagrīļojās un izstiepa uz priekšu brīvo roku, it kā meklēdams atbalstu gaisā. Atguvis līdzsvaru, vīrs spēra soli uz priekšu, bet atkal sagrīļojās un gandrīz nokrita. Tad viņš apstājas kā piekalts un palūkojās uz savu ceļa biedru, kas ne reizes nebija atskatījies.
Mirkli viņš stāvēja nepakustēdamies, it kā cīnīdamies pats ar sevi. Tad izsaucās:
— Paklau, Bili, esmu izmežģījis kāju!
Bills brida tikai uz priekšu pa duļķaino straumi. Viņš neatskatījās. Otrs redzēja viņu aizejam, un, lai gan šā vīra seja palika tikpat neizteiksmīga kā iepriekš, viņa acis kļuva līdzīgas ievainota brieža acīm.
Bills jau bija izsvempies pretējā krastā un neatskatīdamies lurpināja savu ceļu. Otrs stāvēja strauta vidu un noskatījās viņam pakaļ. Viņa lūpas viegli nodrebēja un cietās, brūnās ūsas, kas sedza muti, noraustījās. Viņš aplaizīja lūpas ar mēli.
— Bili! — viņš iesaucās.
Šai saucienā izskanēja stipra, nelaimē iekļuvuša cilvēka lūgums, bet Bills neatskatījās. Vīrs redzēja viņu aizejam, grīļainā gaita neveikli ķepurojamies un svempja- mies augšā pa slīpo nokalni pretī neskaidrajai apvāršņa malai, kas saplūda ar zemo pauguru. Viņš noskatījās, ka ceļa biedrs sasniedza pakalna, muguru un pazuda aiz tas. Tad viņš novērsās un lēnām aplaida skatienu pasaulei, kas viņam nu palika, kad Bills bija aizgājis.
Zemu pie apvāršņa nespodri gruzdēja saule, ko gandrīz aizklāja bieza migla un dūmaka — bezveidīga un netverama. Cilvēks izvilka pulksteni., pārvietodams visu auguma svaru uz vienas kājas. Pulkstenis rādīja četri, un, ta kā bija jūlija beigas vai augusta sākums — jau apmēram nedēļu vai divas viņš vairs neskaitīja dienas, — tad tomēr zināja, ka saule atrodas ziemeļrietumos. Viņš paskatījās uz dienvidiem un nodomāja, ka kaut kur aiz šiem kailajiem pauguriem guļ Lielais Lāča ezers; viņš arī zināja, ka turpat aiz neauglīgā Kanādas līdzenuma stiepjas Polārais loks. Upīte, kurā viņš stāvēja, biia Koper- mainas upes pieteka, bet tā savukārt plūda uz ziemeļiem un ietecēja Kronēšanas līcī un Ziemeļu Ledus okeāna. Viņš tur nekad vēl nebija bijis, bet bija to visu redzējis Hudzona līča sabiedrības kartē.
Viņa skatiens atkal pārslīdēja lokam, kurā viņš bija palicis. Tā nebija iepriecinoša ainava. Visapkārt stiepās apvāršņa izplūdusī līnija. Visi pakalni bija zemi. Ne koku, ne krūmu, ne zāles — nekā, tikai milzīgs un baigs tuksnesis, un acīs viņam aši pavīdēja bailes.
— Bili! — viņš nočukstēja un tad vēlreiz: — Bili!
Viņš sarāvās, stāvēdams duļķainajā ūdenī, it kā apkārtējais bezgalīgais plašums nomāktu viņu ar nepārvaramu spēku un nežēlīgi satriektu ar savu briesmīgo mieru. Viņš sāka drebēt kā drudža lēkmē, līdz šautene izslīdēja no rokas un ar šļakstu iekrita ūdenī. Tas viņam lika atjēgties. Viņš pārvarēja bailes, saņēmās un, pameklējis ar roku ūdenī, atrada ieroci. Tad viņš pavilka saini vairāk uz kreiso plecu, lai uz savainotās kājas būtu mazāk sma- gurna, un, viebdamies aiz sāpēm, lēnām un uzmanīgi sāka virzīties uz krastu.
Viņš gāja neapstādamies, ar izmisuma pilnu apņēmību, nepievērsdams uzmanību sāpēm, viņš rausās augšā pa nogāzi uz pakalna galu, aiz kura bija nozudis viņa biedrs, un viņš izskatījās vēl neveiklāks un smieklīgāks par Biliu, kad tas te bija klupis un ķepurojies. Bet no kalngala viņa priekšā atklajās lēzena ieleja, kura neviena nebija. Viņš atkal sāka cīnīties ar bailēm, pārvarēja tās, pavilka saini vēl vairāk uz kreiso plecu un klibodams kapa leja.
Ieleja bija purvaina, bieza sūnu kārta bija piesūkusies ar ūdeni kā sūklis. Ūdens no kājapakšas apšlāca viņu pie katra soļa, un ikreiz, kad viņš cēla kāju ārā no slapjās sūnas, tā, ūdenim žļurkstot, negribīgi palaida kāju vaļā no sava tvēriena. Cilvēks izraudzījās sev ceļu no ciņa uz cini pa sava biedra pēdām, gan apiedams klinšakmeņus, kas rēgojās kā saliņas sūnu jūrā, gan kāpdams tiem pāri.
Viņš nenomaldījās no ceļa, kaut arī gāja viens. Priekšā pēc viņa aprēķina vajadzēja būt ezeriņam, ko apņēma nokaltušas egles un sīkas, panīkušas priedītes. So vietu sauca Titčiničili, kas vietējā valodā nozīmēja «Mazo nūju zeme». Un ezerā ietecēja neliels strauts ar skaidru, nevis duļķainu ūdeni. Strauta malā aug niedres — to viņš labi atcerējās —, bet meža tur nav, viņš dosies gar šo strautu uz augšu līdz tā iztekai, pāries pāri pakalnam un, ieturēdams virzienu uz rietumiem, gar citu strautu nokļūs līdz Dižas upei, bet tur zem apgāztas laivas, kas apbērta akmeņiem, atradis savu pārtikas krājumu. Sai slēptuvē būs patronas viņa tukšajai šautenei, makšķeres aķi un auklas, kā arī neliels tīkls — viss nepieciešamais, lai notvertu un nonāvētu dzīvo radību un sagādātu sev pārtiku. Tur būs arī milti — tiesa, nedaudz, žāvēta speķa gabals un pupas.