Bills viņu tur sagaidīs, un viņi dosies uz dienvidiem laivā lejup pa Dīzas upi līdz Lielajam Lāča ezeram. Tad viņi pārcelsies pāri ezeram, visu laiku turēdamies uz dienvidiem, līdz sasniegs Mekenzijas upi. Uz dienvidiem, viņi ies tikai uz dienvidiem, bet ziema veltīgi dzīsies viņiem pakaļ, atvari pārklāsies ar ledu, un dienas kļūs vēsākās un īsākas; viņi ies pretī dienvidiem uz kadu siltu Hudzona līča sabiedrības apmetni, kur aug lieli un auglīgi koki un pārtikas ir, cik vien vēlas.
Tā domāja cilvēks, ar pūlēm virzīdamies uz priekšu.
Viņa prāts darbojās tikpat stūrgalvīgi kā ķermenis, un viņš piespieda sevi domāt, ka Bills nav viņu pametis, ka Bills katrā ziņā gaida viņu pie laivas. Viņam bija tā jādomā, citādi nebūtu nekādas jēgas cīnīties, atliktu tikai apgulties un nomirt. Saules nespodrajai ripai lēni slīgstot uz ziemeļrietumiem, cilvēks vairākkārt aprēķināja katru soli ceļā, ko viņš noies kopā ar Billu, bēgot uz dienvidiem no tuvās ziemas. Un viņš atkal un atkal domās pārskaitīja pārtikas krājumus, kas bija noglabāti slēptuvē, un pārtikas krājumus Hudzona līča sabiedrības apmetnē. Viņš jau divas dienas nebija neko ēdis un arī pirms tam ilgu laiku bija izticis tikai ar mazumu. Bieži vien viņš noliecas, rāva bālās purva ogas, meta tās mutē, pasūkāja un norija. Purva oga ir drusciņa sēklu ūdeņainā apvalkā. Ūdens mutē izzūd, paliek ko sūkāt tikai cietās un rūgtās sēklas. Cilvēks zinaja, ka šīs ogas nav barojošas, tomēr pacietīgi tās sūkāja, jo cerība ir stiprāka par zināšanu un neņem vērā pieredzi.
Ap pulksten deviņiem viņš pret asu akmeni sadauzīja kājas īkšķi un aiz liela vājuma un pārguruma sagrīļojās un pakrita. Kādu laiku viņš nekustēdamies gulēja uz sāniem. Tad viņš atbrīvojās no saiņa siksnām un neveikli saslējās sēdus. Tumsa vēl nebija sabiezējusi, un vieglajā mijkrēslī viņš sāka taustīties pa klinšakmeņiem un plūkt sausu sūnu. Savācis veselu kaudzīti, viņš iededzināja ugunskuru — gruzdošu, dūmainu ugunskuru — un uzlika katliņa vārīties ūdeni.
Viņš atraisīja saini un vispirms saskaitīja sērkociņus. To bija sešdesmit septiņi. Lai būtu drošs, viņš pārskaitīja trīs reizes. Viņš sadalīja sērkociņus vairākās daļas, ietina pergamenta papīra un paslēpa vienu žūksnīti tukšajā tabakas makā, otru — aiz apdilušās cepures oderes un trešo zem krekla uz krūtīm. Kad tas bija izdarīts, viņu piepeši pārņēma paniskas bailes, viņš iztina sērkociņus un pārskaitīja no jauna. To bija tikpat, cik iepriekš, — sešdesmit septiņi.
Pēc tam viņš pie uguns izžavēja izmirkušos apavus. No mokasīniem bija palilaišas pāri tikai skrandas, no segas sašūtās zeķes vietām bija izdilušas cauras, un kajas bija noberztas līdz asinīm. Izmežģītā potīte pulsēja, un viņš to uzmanīgi aplūkoja. Tā bija satūkusi un tikpat resna ka celis. Viņš noplēsa garu strēmeli vienai no savām divām segām un cieši pārsēja potīti. Tad viņš noplēsa vēl dažas strēmeles un aptina sev ap kājām, tām vajadzēja aizstāt kā zeķes, tā mokasīnus. Beidzot viņš izdzēra karsto, kūpošo ūdeni, uzvilka pulksteni un ietinās segās.
Viņš gulēja kā nosists. Ap pusnakti uz īsu brīdi satumsa, un drīz atkal sāka aust gaisma. Saule uzlēca ziemeļaustrumos, pareizāk sakot — tanī pusē sāka vizēt ausma, pašu sauli klāja pelēki mākoņi.
Ap pulksten sešiem ceļa virs, mierīgi gulēdams uz muguras, pamodās. Viņš palūkojās augšup uz pelēkajām debesīm un sajuta izsalkumu. Pacēlies uz elkoņa, viņš pēkšņi izdzirda skaļu sprauslošanu un ieraudzīja lielu briedi, kas vēroja viņu bailēs un ziņkārē. Briedis atradās tikai kādu pāris desmit soļu attālumā, un vīrs tūliņ iedomājās brieža gaļas gabalu, kā tas cepas un čurkst pannā, pat sajuta tā garšu. Viņš neapzināti satvēra nepielādēto šauteni, notēmēja un nospieda gaili. Briedis nosprauslājās un lieliem lēcieniem, nagiem klaudzot un rībot, aizskrēja projām pa akmeņiem.
Vīrs izlamājās un aizsvieda šauteni. Celdamies augšā no zemes, viņš skaļi ievaidējās. Tas bija grūts un ilgs darbs. Viņa locītavas krakšķēja, kustēdamās it kā sarūsējušos gultņos, un katra to saliekšana vai izstiepšana prasīja milzīgu gribasspēku. Kad viņš beidzot piecēlās kājās, pagāja vēl krietns brīdis, lai pilnīgi izstieptos un ieņemtu cilvēkiem parasto taisno stāju.
Viņš uzkāpa nelielā paugurā un apskatījās apkārt. Ne- redzeja ne koku, ne krūmu, bija tikai pelēka sūnu jūra, kurā vietām pārmaiņu radīja pelēkas klintis, pelēkas lamas un pelēki strautiņi. Arī debesis bija pelekas. Sauie nebija redzama, un nebija arī ne mazāko zīmju, kur ta varētu atrasties. Cilvēks vairs nezināja, kur ir ziemeļi, un viņš bija aizmirsis, no kuras puses pagājušo nakti te atnācis. Tomēr viņš nebija pazaudējis ceļu. Viņš to zi- naja. Drīz būs «Mazo nūju zeme». Tai jābūt kaut kur pa kreisi, netālu — varbūt jau aiz nākamā zemā paugura.
Viņš atgriezās atpakaļ sakravāt savu saini tālākajam ceļam. Pārliecinājies, ka visi trīs sērkociņu žūksnīši ir savā vietā, viņš tos vairs nepārskaitīja, bet, ieraugot mazo, cieši piebāzto briežādas maisiņu, kļuva domīgs. Maisiņš nebija liels. To varēja apsegt ar abam plaukstām. Bet tas svēra piecpadsmit mārciņu, tikpat daudz, cik visas pārējās mantas, un tas viņam darīja raizes. Viņš atlika maisiņu sāņus un sāka kravāt citas lietas. Tad viņš apstājās, paskatījās uz cieši piebāzto briežādas maisiņu, airi pacēla to un pameta visapkārt izaicinošu skatienu, it kā tuksnesis gribētu atņemt viņam šo dārgumu. Kad beidzot viņš piecēlās kājās un grīļodamies sāka iet uz priekšu pretī jaunai dienai, briežādās maisiņš, satīts kopa ar citām mantām, gulēja viņam uz muguras^