Cilvēks pagriežas pa kreisi un gaja, šad un tad noliekdamies pēc ogam. Potīte tagad bija gluži stīva, viņš kliboja daudz stiprāk, bet sāpes kājā nebija nekas salīdzinājumā ar graizēm vēdera. Bada mokas kļuva arvien neciešamākas. Tās grauza un grauza, līdz viņš vairs nesaprata, kurp jāiet, lai nokļūtu «Mazo nūju zemē». Ogas neremdināja šīs graizes, io sīvums tikai kairināja mēli un aukslējas.
Cilvēks nonāca ieplakā, kur no akmeņiem un ciņiem, spārniem švīkstot, pacēlās sniega irbju bars. Tas kliedza «ķerr-ķerr-ķerr». Viņš sāka mest tām ar akmeņiem, bet nevienai netrāpīja. Tad viņš nolika saini zemē un sāka zagties tām klāt kā kaķis zvirbulim. Viņa bikses saplīsa uz asajiem akmeņiem, ievainotie ceļgali atstāja asiņainu sliedi, bet izsalkuma mokas lika aizmirst šīs sāpes. Viņš līda pa slapjajām sūnām, samērcēdams apģērbu un saldams, bet to nemaz nemanīja, tik ļoti viņu kratīja bada drudzis. Bet irbes, spārniem švīkstot, arvien izmuka viņa tvērienam, līdz beidzot viņam sāka likties, ka tās ar savu «ķerr-ķerr-ķerr» viņu izsmej, un viņš tās nolādēja un izmēdīja.
Reiz viņš uzdūrās irbei, kas laikam bija gulējusi. Viņš ieraudzīja to tikai tad, kad tā iedrāzās viņam taisni seja, izskrējusi no savas akmens slēptuves. Lai cik pēkšņi ta parādījās, viņš tvēra to, bet rokā viņam palika tikai trīs astes spalvas. Vērodams aizlidojam šo putnu, viņš sajuta pret to tādu naidu, it kā tas būtu nodarījis viņam briesmīgu ļaunumu. Tad viņš atgriezās un uzcēla plecos nesamo.
Ap pusdienas laiku viņš nokļuva ielejās vai ieplakās, kur dzīvnieku bija vēl vairāk. It kā ķircinādami viņu, šāviena attālumā pagāja garām pāris desmit briežu. Viņam uznāca neprātīga vēlēšanās dzīties tiem pakaļ, un viņš bija pārliecināts, ka tos panāks. Tad viņš ieraudzīja melnu lapsu ar sniega irbi zobos. Viņš iekliedzās. Tas bija briesmīgs kliedziens, bet izbiedētā lapsa, projām bēgdama, neizlaida irbi no zobiem.
Pievakarē viņš nonāca pie strauta, kas no kaļķiem bija pienaini balts un tecēja caur retiem niedrāja pudurišiem. Cieši satvēris niedri pie pašas saknes, viņš izvilka no zemes kaut ko līdzīgu sīpola asnam, ne lielāku par naglas galviņu. Sīpoliņš bija mīksts un garšīgi nokraukšķēja zobos. Taču šķiedras izrādījās cietas un tādas pašas ūdeņainas ka ogas, un tām nebija nekada sāta. Cilvēks nometa no pleciem saini un četrrāpus sāka līst pa niedrāju grauzdams un šmakstinādams, kā gremotājs dzīvnieks.
Viņš bija ļoti piekusis, un viņam gribējās atpūsties — apgulties un aizmigt, bet bads — tieši bads, nevis vēlēšanas nokļūt «Mazo nūju zemē» visu laiku dzina viņu uz priekšu. Viņš meklēja vardes peļķēs un kārpīja ar nagiem zemi, meklēdams tārpus, lai gan zināja, ka tik talu Ziemeļos nav ne tārpu, ne varžu.
Viņš veltīgi ieskatījas katrā peļķē, līdz beidzot, kad jau sāka austies mijkrēslis, vienā peļķē ieraudzīja grunduļa lieluma zivtiņu. Viņš iegremdēja ūdenī roku līdz plecam, bet zivs viņam izslīdēja. Tad viņš sāka to tvarstīt abām rokām un sacēla augšā dūņas. Aizrāvies viņš pakrita un samērcējās līdz jostas vietai. Ūdenc tā saduļķo- jās, ka zivi vairs nevarēja redzēt, un viņam vajadzēja gaidīt, līdz dūņas nosēžas.
Tad viņš atkal sāka ķert zivi un atkal saduļķoja ūdeni. Bet viņš nevarēja gaidīt. Atraisījis katliņu, viņš saka smelt ūdeni laukā no peļķes. Sākumā viņš smēla dedzīgi, aplaistīdams pats sevi un izliedams ūdeni tik tuvu, ka tas attecēja atpakaļ peļķē. Tad viņš sāka rīkoties uzmanīgāk, cenzdamies būt mierīgs, lai gan sirds dauzījas un rokas drebēja. Pēc pusstundas peļķe bija gandrīz sausa. Tās dibenā palika tikai lase ūdens. Bet zivs nebija. Viņš ieraudzīja starp akmeņiem slēptu spraugu, pa kuru tā bija ieslīdējusi citā — daudz lielākā lāmā, tik lielā, ka to nevarētu izsmelt ne diennakts laikā. Ja viņš būtu agrak pamanījis šo spraugu, tad būtu varējis aizsprostot to ar akmeni un zivs nebūtu viņam izbēgusi.
To iedomājoties, viņš saguma un noslīga uz miklās zemes. Viņš sāka klusu raudāt, tad rēkt, vērdamies nežēlīgajā tuksnesī, kas ieslēdza viņu kā lokā, un iigi nevarēja nomierināties, elsodams bez asarām.
Viņš sakūra ugunskuru, sasildījās, izdzerdams pāris krūzīšu karsta ūdens, un iekārtojās nakts dusai uz akmeņiem tāpat kā iepriekšējā naktī. Pirms apgulšanās viņš pārbaudīja, vai nav samirkuši sērkociņi, un uzvilka pulksteni. Segas bija miklas un lipīgas. Potīte sāpīgi pulsēja. Bet viņš sajuta tikai izsalkumu un trauslajā miegā sapņoja par svētkiem un dzīrēm un visdažādakā veidā pasniegtiem un sagatavotiem ēdieniem.
Cilvēks pamodās nosalis un slims. Saules nebija. Debesu un zemes pelēkums bija kļuvis biezāks un dziļāks. Puta skarbs vējš, un pakalnu galus jau klāja pirmais sniegs. Kamēr viņš iekūra uguni un uzvārīja ūdeni, gaiss it kā sabiezēja un kļuva balts. Sāka krist sniegs kopā ar lietu, un pārslas bija lielas un miklas. Sākumā tās izkusa, pieskardamās zemei, bet tad to sakrita arvien vairāk, zeme pārklājās ar baltu autu, uguns apdzisa un savāktās sūnas kļuva mitras.