Vēl viena miglaina diena. Puse pēdējās segas jau bija izlietota kāju autiem. Viņam vairs neizdevās atrast Billa pēdas. Bet tas jau bija vienalga. Bads neatlaidīgi dzina viņu uz priekšu. Vai tiešām — vai tiešām arī Biils būtu apmaldījies? Ap pusdienas laiku sainis kļuva neizturami smags. Viņš atkal sadalīja zeltu, šoreiz pusi izbērdams vienkārši zemē. Pēcpusdienā viņš aizsvieda projām arī visu pārējo, atstādams sev tikai gabalu segas, katliņu un šauteni.
Viņu sāka mocīt halucinācijas. Pēkšņi viņam likās, ka palikusi viena patrona. Tā ir stobrā, viņš tikai nav to pamanījis. Tai pašā laikā viņš skaidri zinaja, ka šautene ir tukša. Bet halucinācija joprojām viņu mocīja. Vairākas stundas viņš cīnījās ar to, tad apskatīja ieroci un pārliecinājās, ka tas nav pieladets. Vilšanās bija tik rūgta, it kā viņš patiešām būtu cerējis stobrā atrast patronu.
Kādu pusstundu viņš ar pūlēm turpināja savu ceļu, bet tad halucinācija atkārtojās. Viņš atkal cīnījās ar to, bet tā tomēr atgriezās, un, lai pārliecinātu sevi, viņam atkal vajadzēja apskatīt šauteni. Brīžiem viņa domas aizklīda kaut kur tālu, un viņš turpināja čāpot kā automāts, bet viņa smadzenēs kā tārpi grauzās dīvaini redzējumi un untumainas iedomas. Taču tas nevilkās ilgi, jo bada mokas viņu atgrieza īstenībā. Reiz viņam pēkšņi lika atjēgties skats, no kura viņš gandrīz zaudēja samaņu. Viņš sagrīļojās un sašūpojās kā piedzēries, visiem spēkiem pūlēdamies nepakrist. Viņa priekšā stāvēja zirgs. Zirgs! Viņš neticēja pats savām acīm, jo tas apmiglojās un tajās sāka lēkāt gaismas punktiņi. Viņš nikni izberzēja acis, lai aizdzītu rēgu, un ieraudzīja nevis zirgu, bet lielu, brūnu lāci. Zvērs aplūkoja viņu naidīgā ziņkārē.
Cilvēks jau gandrīz pacēla šauteni pie pleca, bet tad atjēdzas. Viņš to nolaida un izvilka no zīlēm izrakstītas maksts mednieku nazi. Viņa priekšā bija gaļa — dzīvība. Viņš pārvilka ar īkšķi naža asmenim. Tas bija ass. Arī smaile bija asa. Viņš gribēja mesties uz laci un to nogalināt. Taču sirds brīdinoši sāka dauzīties tuk-luk-tuk, tad it kā palecas uz augšu un sīki ietrīsējās, pieri sāka žņaugt it kā dzelzs stīpa — un apziņa apmiglojās.
Izmisuma drosmi nomainīja baiļu viļņi. Kas būs, ja lācis viņam uzbruks šai vājuma brīdī? Viņš saslējās visā augumā, cieši sažņaudza nazi un raudzījās lācim acīs. Lācis neveikli panācās uz priekšu pāris soļu, pacēlās uz pakaļkājām un nedroši ierēcās. Ja cilvēks mestos bēgt, tas dzītos viņam pakaļ. Bet cilvēks nebēga. Cilvēku pārņēma izmisuma drosme. Arī viņš mežonīgi un briesmīgi ierēcās, ļaudams vaļu bailēm, kas nav šķiramas no dzīvības un cieši savijas ar pašām tās saknēm.
Draudoši rēkdams, lācis atkāpās, izbijies no noslēpumaina radījuma, kas stāvēja saslējies un nekā nebaidījas. Bet cilvēks nekustējās. Viņš stāvēja kā sastindzis, līdz briesmas bija garam, tad sāka drebēt kā drudzī un nokrita slapjajās sūnās.
Saņēmies viņš gāja tālāk, izjuzdams jaunas bailes. Tagad viņam nebija bail, ka varētu nomirt aiz barības trūkuma, viņš baidījās no varmācīgas nāves, pirms bads butu notrulinājis viņa pēdējo tieksmi saglabāt dzīvību. Te bija vilki. No visām pusēm šai drūmajā tuksnesī atskanēja io kaucieni, kas pat gaisu ap viņu pārvērta dzīvos draudos, tik jūtamos, ka viņš neviļus pacēla rokas, atstumdams tos no sevis, it kā tie būtu vēja izplestas teltenes sienas.
Vilki šad tad pa diviem vai trim pārskrēja viņam pār ceļu. Bet tie turējās attālu. To nebija daudz, un pie tam tie vajāja briežus, kas neizrādīja pretestību, kamēr no šā divkājainā radījuma varēja sagaidīt, ka tas sāks kost un skrāpēties.
Pievakarē viņš uzdūrās izmētātiem kauliem, jo vilkiem bija laimējies uzbrukt laupījumam. Pēc atliekām varēja spriest, ka tas bija bijis jauns briedis, kurš pirms stundas vēl dzīvības pilns līksmi maurojis un draiskojies. Cilvēks aplūkoja tīri apgrauztos, gludos, bet vēl sārtenos kaulus, kuru šūnās vēl sila dzīvība. Vai iespējams, ka šās dienas beigās arī no viņa paliks pāri tikai kauli? Vai tāda ir dzīve? Niecīga un iznīcīga. Un tikai tā sagadā sāpes. Nāvē nav ciešanu. Nomirt — ir tikpat kā aizmigt. Nāve ir beigas, miers. Bet kāpēc tad viņam negribas mirt?
Cilvēks tomēr neprātoja ilgi. Viņš pietupās sūnās, pacēla kaulu pie mutes un sāka sūkāt no tā dzīvības paliekas, kas vēl krāsoja to bālgani sārtu. Saldā gaļas garša, smalka un tikko uztverama kā tāla atmiņa, darīja viņu vai traku. Viņš saspieda žokļus ap kaulu un sāka grauzt. Reizēm lūza kauls, reizēm viņa zobi. Tad viņš sāka dauzīt kaulus ar akmeņiem, sasmalcināt un rīt tos. Steigā sitieni trāpīja viņam arī pa pirkstiem, un tomēr viņš brīdi pat pabrīnījās, ka tie neko daudz nesāp, kad tiem trāpa akmens.
Pienāca briesmīgas dienas — sniegainas un lietainas. Cilvēks vairs neapjauta, kad apstājās pārnakšņot, kad dodas ceļā. Viņš gāja kā nakti, tā dienu. Atpūtās tur, kur nokrita. bet, kad dziestošā dzīvība uzliesmoja un dega viņā mazliet gaišāk, rāpās uz priekšu. Viņš necīnījās vairs kā saprātīgs radījums. Viņu dzina uz priekšu pati dzīvība, kas negribēja mirt. Cilvēks nejuta ciešanu. Viņa nervi bija notruluši, aprimuši, bet smadzenes bija pilnas dīvainām vīzijām un jaukiem sapņiem.
Viņš nebeidza sūkāt un košļāt sadrumstalotos kaulus, kurus visus līdz pēdējam bija salasījis un paņēmis līdzi. Viņš vairs nekāpa pakalnos, bet neapzināti gāja uz priekšu gar lielu upi, kas plūda pa plašu un lēzenu ieleju. Viņa acis neredzēja ne šo upi, nedz ieleju. Viņu apņēma tikai vīzijas. Viņa dvēsele un miesa gaja vai rāpās uz priekšu viena otrai līdzās un tomēr savrup — tik vārga bija saite, kas tās saistīja.