Viņš pamodās ar pilnu apziņu, gulēdams uz muguras klinšakmeņos. Saule spīdēja spoži un silti. No tālienes atskanēja jauno briežu maurošana. Viņš neskaidri atcerējās lietu, sniegu un vēju, bet nezināja, cik ilgi vētra bija viņu šaustījusi — divas dienas vai divas nedējas.
Kādu brīdi viņš gulēja nepakustēdamies, un labdarīgā saule izlēja pār viņu savus starus un sasildīja viņa nožēlojamo ķermeni. Skaista diena, viņš nodomāja. Varbūt izdosies noteikt, kur viņš atrodas. Ar lielām mokām viņš pavēlās uz sāniem. Leja gausi plūda plata upe. Viņš to nepazina. Viņš vienaldzīgi vēroja tās plūdumu, redzēja, ka tā izliecas starp kailiem un vienmuļiem pakalniem, kailākiem, vienmuļākiem un zemākiem par tiem, kurus bija sastapis līdz šim. Lēni, domīgi, vienaldzīgi un gandrīz bez kādas sevišķas intereses viņš vēroja svešās upes straumi un piepeši ieraudzīja, ka ta ieplūst gaišā un mirdzošā jūra. Bet arī tas viņu nesatrauca. Dīvaini, viņš nodomaja, vai ta ir mirāža vai sapņu vīzija? Drīzāk gan sapņu vīzija, slimīgas fantazijas auglis. Šī pārliecība viņam nostiprinājās vēl ciešāk, kad viņš ieraudzīja kuģi, kas bija noenkurojies mirdzošajā jūrā. Mirkli viņš aizvēra acis, tad atkal tās atvēra. Savadi, cik šis sapnis neatlaidīgs! Bet kas gan te savāds? Viņš taču labi zināja, ka šo klajumu vidū nav ne jūras, nedz kuģu — tāpat kā viņa šautenē nav patronu.
Cilvēks izdzirda aiz sevis šņākoņu — apslāpētu gār- dzienu vai klepu. Ļoti lēnam, juzdams briesmīgu vājumu un stingumu visā ķermenī, viņš pagriezās uz otriem sāniem. Tuvumā nekas nebija redzams, bet viņš sāka pacietīgi gaidīt. Atkal atskanēja šņākoņa un klepus, un tad tikko desmit soļu attālumā starp diviem robainiem akmeņiem viņš ieraudzīja vilka pelēko galvu. Tā ausis nebija tik smaili saslietas kā parasti vilkiem, acis bija nespodras un asinīm pieplūdušas, galva šķita gurdi un nevarīgi nokārta. Zvērs visu laiku blisināja acis spilgtajā gaismā. Tas, acīm redzot, bija slims. Kad cilvēks paskatījās, vilks atkal iegārdzās un ieklepojās.
Tas vismaz ir kaut kas īsts, cilvēks nodomāja un atkal pagriezās atpakaļ, lai redzētu pasauii, ko viņam līdz šim bija aizklājušas sapņu vīzijas. Bet jūra vēl arvien tāpat mirdzēja tālumā — un kuģis bija skaidri saredzams. Varbūt tomēr arī tas ir īsts? Viņš aizvēra acis, ilgi domāja un beidzot saprata visu. Viņš bija gājis uz ziemeļaustrumiem, attālinādamies no Dīzas upes, uz Kopcrmainas ieleju. Šī platā un lēnā upe ir Kopermaina. Šī mirdzošā jūra — Ziemeļu Ledus okeāns. Šis kuģis ir valzivju mednieku kuģis, kas no Mekenzijas grīvas devies uz austrumiem, tālu uz austrumiem un stāv noenkurojies Kronēšanas līcī. Viņš atcerējās Hudzona līča sabiedrības karti, ko bija redzējis pirms krietna laika, un tagad viss viņam kļuva skaidrs un saprotams.
Cilvēks piecēlās sēdus un sāka domāt, ko vispirms iesākt. No segas pagatavotie tinamie bija noplīsuši un viņa satūkušās kājas nobrāztas jēlas. Pēdējā sega bija izlietota. Šautene un nazis bija pazuduši. Arī cepuri viņš bija kaut kur pazaudējis un līdz ar to sērkociņus, kas bija aizbāzti aiz oderes, bet sērkociņi uz krūtīm, ietīti pergamenta papīrā un paslēpti tabakas makā, bija saglabāju- šies un sausi. Viņš paskatījās pulkstenī. Tas rādīja vienpadsmit un tikšķēja. Acīm redzot, viņš arvien bija to uzvilcis.
Cilvēks bija mierīgs un pie pilnas apziņas. Lai arī novājējis līdz pēdējam, tomēr viņš sāpes nejuta. Nebija arī izsalkuma. Viņam pat negribējās domāt par ēdienu, un visu, ko viņš darīja, to darīja aiz prāta apsvērumiem. Viņš noplēsa līdz ceļgaliem abus bikšu stilbus un apsēja ar tiem kāju pēdas. Katliņš viņam, kā par brīnumu, bija saglabājies. Vajadzēja iedzert karstu ūdeni, pirms sāka ceļu uz kuģi, ļoti grūtu ceļu, tik daudz viņš saprata.
Viņa kustības bija lēnas. Viņš trīcēja kā paralītiķis. Gribēdams saplūkt sausas sūnas, viņš pārliecinājās, ka nevar piecelties kājās. Veltīgi izmēģinājies, sāka vilkties četrrāpus. Reiz viņš nokļuva pavisam tuvu slimajam vilkam. Tas negribot pakāpās atpakaļ, laizīdams žokļus ar mēli, ko tikko varēja pakustināt. Cilvēks ievēroja, ka mēlei nebija parastais veselīgais sarkanums, tā bija dzel- tcni brūna un šķita pārklāta ar biezām, pa pusei sakaltušām gļotām.
Padzēries karstu ūdeni, viņš juta sevī pietiekami daudz spēka, lai pieceltos kājās un pat ietu, cik labi vien mirējs spēj staigāt. Gandrīz ik mirkli viņam vajadzēja apstāties un atpūsties. Cilvēks gāja gurdiem un nedrošiem soļiem, un tādiem pašiem gurdiem un nedrošiem soļiem viņam pa pēdām sekoja vilks; kad pienāca nakts un mirdzošā jūra iegrima tumsā, cilvēks bija ticis krastam tuvāk ne vairāk par četrām jūdzēm.
Visu nakti viņš dzirdēja klepojam slimo vilku un šad tad briežu maurošanu. Visapkārt bija dzīvība, spēka un veselības pilna dzīvība, un viņš zināja, ka slimais vilks nāk viņam pa pēdām cerībā, ka cilvēks nomirs pirmais. No rīta, atvēris acis, viņš ieraudzīja, ka vilks raugās viņā skumīgi un kāri. Tas bija pieplacis pie zemes, iemiedzis asti kājstarpi, kā nožēlojams un padzīts suns. Tas drebēja aukstajā rīta vējā un žēli atņirdza zobus, kad cilvēks uzrunāja to aizsmakušā čukstā.
Uzlēca spoža saule, un visu rīta cēlienu cilvēks klupdams un krizdams gāja mirdzošās jūras un kuģa virzienā. Laiks bija jauks. Bija iestājusies īsā atvasara, kā tas šai apvidū parasts. Tā varēja ilgt nedēļu, varēja izbeigties rīt vai parīt.