Vilka pacietība bija briesmīga. Cilvēka pacietība bija ne mazāk briesmīga. Veselu pusi dienas viņš nogulēja nepakustēdamies, baidīdamies zaudēt samaņu un uzmanīdams katru tā radījuma kustību, kurš gribēja viņu apēst un ar kuru viņš pats gribēja remdēt savu izsalkumu. Viņam arvien uzplūda aizmirstības viļņi un rādījās gari sapņi, bet kā miegā, ta nomoda viņš gaidīja, ka tūliņ izdzirdēs gārdzošo elpu un jutīs raupjās mēles pieskārienu.
Vilka elpu viņš nedzirdēja, bet atkal kadu sapni iztraucēja mēles pieskāriens rokai. Viņš nogaidīja. Vilka ilkņi saspieda roku sākumā vieglāk, tad spēcīgāk. Vilks pēdējiem spēkiem centās iespiest zobus gaļā, ko tik ilgi bija gaidījis. Bet arī cilvēks bija gaidījis ilgi, un viņa izmocītā roka sažņaudza vilka žokļus. Un, kamēr vilks bezspēcīgi pretojās, bet cilvēka pirksti tikpat bezspēcīgi žņaudza tā žokļus, vilka kaklu aptvēra viņa otra roka. Piecas minūtes vēlāk cilvēks ar visu savu smagumu uzvēlās vilkam. Cilvēka rokām trūka spēka, lai vilku nožņaugtu, bet viņa seja piespiedās pie vilka kakla un mute bija pilna spalvām. Pagāja vēl pusstunda, un cilvēks juta kaklā ieplūstam kaut ko siltu. Sajūta nebija patīkama, it kā viņam iekšā ar varu lietu izkausētu svinu, bet viņš piespieda sevi to norīt. Pēc tam cilvēks apvēlās uz muguras un aizmiga.
Uz valzivju mednieku kuģa «Bedford» atradās vairāki zinātniskās ekspedīcijas dalībnieki. Viņi no klāja pamanīja krastmalā kādu dīvainu radījumu. Tas virzījās pa pludmali uz jūru. Viņi nevarēja noteikt, kas tas tāds ir, un, būdami zinātņu vīri, nolaida ūdenī laivu un devās uz krastu. Viņi ieraudzīja dzīvu būtni, ko grūti bija nosaukt par cilvēku. Sis radījums neko neredzēja un neko nesaprata. Viņš locījās pa zemi kā dīvains tārps. Viņa pūles lielāko tiesu bija veltīgas, bet neatlaidīgas, viņš grozījās un vijās, un pavirzījās uz priekšu varbūt kādus pāris desmit soļus stundā.
Pēc trim nedēļām, gulēdams uz lāviņas valzivju mednieku kuģī «Bedford» un pārplūzdaims asarām, cilvēks pastāstīja, kas viņš tāds un ko viņam vajadzējis pārdzīvot. Viņš kaut ko nesakarīgi šļupstēja arī par savu māti, saulaino Kaliforniju un ziediem apvītu mājiņu apelsīnu birzī.
Pagāja dažas dienas, un viņš jau sēdēja pie galda kopā ar zinātniskās ekspedīcijas dalībniekiem un kuģa virsniekiem. Ar acīm viņš aprija uz galda noliktos daudzos ēdienus, nemierīgi vērodams, kā tie pazūd citu mutēs, un viņa sejā parādījās dziļš žēlums. Viņš bija pie pilna prata, bet ēdienu reizēs neieredzēja galda biedrus. Viņu vajāja bailes, ka barības pietrūks. Viņš iztaujāja pavāru, jungu un kuģa kapteini par kuģa pārtikas rezervēm. Tie neskaitāmas reizes nomierināja viņu, bet viņš neticēja un veikli iemanījās noliktavā, lai pārliecinātos pats savām acīm.
Tad visi ievēroja, ka šis cilvēks briest. Diendienā viņš kļuva pilnīgāks. Zinātnieki kratīja galvas un izteica dažādus minējumus. Viņi ierobežoja vīram ēdienu, tomēr viņš pamatīgi uzbilda, it īpaši jostas vieta.
Jūrnieki smīnēja. Viņi zināja, kāpēc tas tā. Un, kad zinātnieki sāka cilvēku novērot, arī viņiem viss kļuva skaidrs. Viņi redzēja cilvēku pēc brokastīm aizzogamies prom un kā ubagu ar izstieptu roku tuvojamies kādam jūrniekam. Jūrnieks pasmīnēja un iedeva viņam sausiņu. Cilvēks kāri satvēra to kā skopulis zeltu un paslēpa azotē. Tādas pašas žēlastības dāvanas viņš dabūja arī no pārējiem smīnošajiem jūrniekiem.
Zinātnieki izturējās taktiski. Viņi neko neteica, tikai slepus apskatīja viņa lāviņu. Tā bija pilna ar sausiņiem. Ar sausiņiem bija piebāzts arī matracis. Sausiņi rēgojās katrā kaktā un šķirbā. Bet cilvēks bija gluži pie pilna prāta. Viņš nodrošinājās, lai atkal nebūtu jābadojas, — tas bija viss. Zinātnieki nosprieda, ka tas pāries. Un tas patiešām pārgaja, pirms vēl valzivju mednieku kuģis noenkurojās Sanfrancisko osta.