Koskušs rūpīgi pielika ugunij sprunguli un atkal atgriezās savās pārdomās. Tāpat tas ir visur un ar visu.
Moskīti pazūd līdz ar sala iestāšanos. Mazā vāverīte nolien dobumā nomirt. Vecumam uznākot, trusītis kļūst gauss un smagnējs un nespēj vairs izbēgt 110 ienaidniekiem. Pat lielais laukais lācis kļūst neveikls, akls un nīgrs, līdz galu galā to pieveic niecīgs ķilkstošu suņu bariņš. Koskušs atceras, kā viņš pameta savu tēvu pie kādas no Kjondaikas iztecēm — ziemu pirms tam, kad ieradās misionārs ar savam lūgšanu gramatām un dziedniecības zāļu kārbiņu. Ne reizi vien Koskušs aplaizījies, atcerēdamies šo kārbiņu, kaut gan tagad viņam mutē jau sen trūkst valguma. īpaši labs bija «pretsāpju līdzeklis». Tomēr misionārs viņiem bija apgrūtinājums, jo viņš nekad netika atnesis nometnē gaļu, bet ēda dūšīgi, tāpēc mednieki sāka kurnēt. Bet viņš apaukstēja plaušas pie Maijo ūdensšķirtnes, un vēlāk suņi izgrūstīja akmeņus un plēsās ap viņa kauliem.
Koskušs ielika vēl vienu zaru ugunī un atgriezās vēl tālākā pagātnē. Tas bija Lielā Bada laiks, kad vecie vīri ar tukšiem vēderiem tupēja ap ugunskuru un viņu lūpas risināja pusaizmirstus nostāstus par senajām dienām, kad Jukona trīs ziemas esot plūdusi bez aizsalšanas un pēc tam trīs vasaras gulējusi zem ledus. Tajos bada laikos viņš zaudēja māti. Laši tovasar nenārstoja, un cilts gaidīja nākamo ziemu, kad atnāks aļņi. Ziema pienāca, tomēr aļņus tā līdzi neatveda. Tas vēl nekad nebija pieredzēts, pat ne sirmgalvju garajā mūžā. Bet aļņi tā arī nenāca, un tas bija septītais gads, trusīšiem nedzima mazuļi, un no suņiem bija atlikuši tikai kauli un āda. Ilgajā tumsībā bērniņi raudāja un apmira, un mira sievietes un sirmgalvji. Ik no desmit cilvēkiem ciltī tikai viens palika dzīvs, lai sagaidītu sauli pavasarī atgriežamies. Tas gan bija bads!
Bet Kosluišs bija pieredzējis arī pārpilnības laikus, kad gaļa palika pāri un sabojājās, suņi bija trekni un aiz pārēšanās pat nerēja vairs, — laikus, kad mednieki ļāva medījumam aiziet garām neskartam, kad sievietes bija auglīgas un teltīs mudžēt mudžēja dūšīgi bērneļi — zēni un meitenes. Tolaik vīri kļuva augstprātīgi tin no jauna atsāka sensenas ķildas, viņi devās pāri kalniem uz dienvidpusi, lai izkautu pelliju cilti, un uz rietumpusi, lai pasēdētu pie tananas cilts izdzēstajiem ugunskuriem. Koskušs atcerējās, ka viņš, vēl zēns būdams, kāda pārpilnības laikposmā bija redzējis vilkus saplosām briedi. Līdz ar viņu sniegā gulēja un skatījās Zingha — tas pats Zingha, kurš vēlāk izvērtās par izveicīgāko mednieku un kurš galu galā iebruka āliņģī uz Jukonas. Viņu atrada tikai pēc mēneša — viņš bija spējis līdz viducim izrāpties no āliņģa un tā arī iesalis ledū.
Nu jā — bet briedis. Viņi ar Zinghu todien bija izgājuši spēlēt medniekus, atdarinādami savus tēvus. Strauta gultnē zēni uzdūrās svaigām brieža pēdām, un ap tām rēgojās daudzu vilku pēdas.
— Vecs, — sacīja Zingha, kas bija veiklāks pēdu lasīšanā, — vecs briedis, kas nespēj turēties baram līdzi. Vilki to ir atšķīruši no brāļiem un nu vairs no tā neatstāsies.
Tā tas arī bija. Tāds ir vilku paņēmiens. Dienu un nakti bez atpūtas viņi sekos briedim, rūkdami tam aiz muguras un kampdami tam purnā, un neatlaidīsies līdz pēdējam. Kā Zingham un Koskušam asinis sāka kūsāt! Šo medību noslēgumu vajadzēja redzēt — tas tikai būs skats!
Nepacietība skubināja zēnu soļus, kad viņi steidzās pa sliedi, un pat viņš, Koskušs, kas vāji redzēja un slikti prata lasīt pēdas, būtu varējis sekot tām, acis aizvēris, — tik plata bija sliede. Viņi nebija tālu no dzenamā medījuma un ik uz soļa lasīja pēdās drūmās traģēdijas svaigos ierakstus. Zēni nonāca pie vietas, kur briedis bija apstājies. Uz visām pusēm trīs pieaugušu vīru auguma garumā sniegs bija izbradāts un izspārdīts. Pašā vidū brieža greizo nagu izrautās dziļās bedres un visriņķī apkārt, visās malās, vilku ķepu atstātie seklākie dobuļi. Daži vilki bija gulējuši nosānis un atpūtušies, kamēr to brāļi lēkāja ap medījumu. Vilku ķermeņu nospiedumi visā garuma bija tik skaidri, it kā būtu atstāti sniegā nupat pirms brīža. Satracinātais upuris, mežonīgi sperdamies, bija trāpījis kādam vilkam un sabradājis to līdz nāvei. Par to liecināja nedaudzi pamatīgi apgrauzti kauli.
Tālāk zēni apstādināja savu sniegkurpju uzliektos purnus pie vietas, kur bija notikusi jauna saķeršanās. Lielais dzīvnieks bija izmisigi cīnījies. Zīmes sniegā rādīja, ka divreiz briedis bija nogāzts zemē, un divreiz tas bija nokratījis uzbrucējus un atkal pieslējies kājās. Viņš savu uzdevumu jau bija izpildījis, tomēr dzīvība viņam bija dārga. Zingha teica, ka tas esot ļoti dīvaini, — reiz nogāzts briedis uz kājām vairs netiekot; tomēr šis dzīvnieks nepārprotami bija atkal piecēlies. Kad puisēni vēlāk to visu pastāstīja šamanim, tas šai faktā saskatīja zīmes un brīnumainus pareģojumus.