Pēdīgi abi nonāca vietā, kur briedis bija mēģinājis uzrāpties krastā un sasniegt mežu. Tomēr ienaidnieki bija tam uzklupuši no muguras, briedis bija saslējies pakaļkājas un nogāzies atmuguriski, divus vilkus dziļi ietriekdams sniegā. Medības acīm redzami tuvojās noslēgumam, jo ciltsbrāļi bija pametuši abus vilkus neaiztiktus. Vēl divas saķeršanās vietas aši pazibēja garām — tās bija tuvu viena otrai, un cīniņš tur bijis īss. Pēdu sliede nu krāsojās sarkana, un lielā dzīvnieka vienmērīgie soļi bija kļuvuši sīki un nevienādi. Tad zēni sadzirda pirmās skaņas no kaujas lauka — nevis dzinēju pilnbalsīgo kori, bet īsus, aprautus rējienus, kas lika saprast, ka vilku zobi jau sniedzas pēc dzīvas miesas. Turēdamies pret vēju, Zingha uz vēdera rāpās pa sniegu tuvāk krūmam, un tam pakaļ līda viņš, Koskušs, kuram pēc gadiem nāksies būt savas cilts ļaužu vadonim. Par abiem zēni atlieca sānis jaunas egles apakšējos zarus un skatījās pa spraugu. Viņi redzēja cīņas nobeigumu.
Kā jau visi tālās jaunības iespaidi, šī aina bija ārkārtīgi skaidri iegulusi Koskuša atmiņa, un viņa aizmiglotās acis šķita redzam cīniņu tikpat dzīvi kā tajās senajās dienās. Koskušam par to bija brīnums, jo nākamajos laikos, būdams vīru vadonis un padomes locekļu galva, viņš veica dižus darbus un viņa vārds kļuva par nolādējumu pel li j ti cilts ļaužu mutēs — nemaz jau nerunājot par to svešinieku, balto vīru, ko viņš nonāvēja atklātā tuvcīņā — ar nazi pret nazi.
Ilgi Koskuša domas kavējās pie jaunības dienām — uguns pa to laiku izdega un sala kniebieni kļuva sīvāki. Šoreiz viņš atdzīvināja liesmas, iemezdams uz reizi divus zarus, un, atlikušos pārskaitījis, apsvēra, cik ilgi vēl būs noteicējs par savu dzīvību. Ja Sitkumtoha būtu vairāk domājusi par savu vectēvu un salasījusi lielāku klēpi, viņa mūža stundas būtu garākas. Tas taču būtu bijis tik viegli. Bet skuķe jau no mazotnes bija bezrūpīga, un, kopš Bebrs, Zinghas dēla dēls, bija sācis mest uz viņu acis, meitene galīgi pārstāja godāt savus senčus. Galu galā — kāda tam nozīme? Vai viņš savā trauksmainajā jaunībā nebija rīkojies gluži tāpat? Kādu brīdi sirmgalvis ieklausījās klusumā. Varbūt viņa dēla sirds atmaigs un tas ar suņiem atgriezīsies pie vecā tēva, lai vestu viņu cilts ļaudīm līdzi uz turieni, kur aļņu, ka biezs, un sāni tiem smagi nokārušies aiz treknuma.
Viņš sasprindza dzirdi, un nerimtīgās smadzenes uz brīdi palika bezdarbīgas. Ne mazākā troksnīša — itin nekā. Viņš vienīgais dvašoja visu skaujošajā Lielajā Klusumā. Kāda vientulība! Klau! Kas tas? Drebuļi pāršalca pār viņa ķermeni. Labi pazīstams, gari stiepts kauciens pāršķēla klusumu, un tas bija pavisam tuvu. Koskuša saturnsušo acu priekšā atainojās redzējums: briedis, vecais briežu tēviņš, ar saplosītiem gurniem un asinīm noplūdušiem sāniem, ar saboztām krēpēm, mētā zemu noliektos, milzīgos, žuburainos ragus, aizstāvēdamies līdz pēdīgam. Viņš redzēja pazibam pelēkos ķermeņus, redzēja gailošās acis, gari izkārtās mēles, slienainos ilkņus. Un viņš redzēja, ka loks nepielūdzami saslēdzas arvien ciešāk un ciešāk, līdz kļūst par tumšu punktu izmīdītā sniega klaja vidū.
Auksts purns piedūrās Koskuša vaigam, un no šī skā- riena viņa dvēsele mirklī atgriezās tagadnē. Viņa roka strauji pasniedzās pie ugunskura un izrāva degošu sprunguli. Iedzimtās bailes no cilvēka uz brīdi pārmāca zvēru, un tas atkāpās, izgrūzdams garu saucienu — aicinājumu ciltsbrāļiem, tie tūdaļ alksmīgi atsaucās, un drīz visapkārt saslēdzās zemei pieplakušu, pelēku ķermeņu loks; no vilku rīklēm lāsoja slienas. Vecais vīrs dzirdēja, ka loks blīvējas arvien ciešāk. Viņš draudīgi savicināja degošo zaru, un ņurdoņa izvērtās rēcienos, tomēr elsājošo zvēru bars pat nedomāja izklīst. Te viens pabīdīja uz priekšu krūtis, pēc tam pievilkdams arī auguma pakaļdaļu, te otrs, te trešais, bet neviens pats nekāpās atpakaļ. Kālab gan turēties pie dzīves? — Koskušs jautāja pats sev un nosvieda gruzdošo sprunguli sniegā. Tas nočūkstēja un apdzisa. Lokā čurnošie vilki satraukti ieņurdējās, bet palika uz vietas. Vēlreiz Koskuša acu priekšā pavīdēja vecā briežu tēviņa pēdējā cīņa, un tad sirmgalvis gurdi nolaida galvu uz ceļiem. Kāda tam galu galā nozīme? Vai tāds nav dzīves likums?