Aģents 007 pacēla jauno mokasīnu pāri, pataustīja purngalus un pasvārstīja apavus rokās. Tad pasniedzās zem gultas un izvilka savas kurpes, kas tālredzīgi bija paglābtas no ceļasomas, kuru FIB aizveda no rīta.
Bonds uzāva kurpes un jutās daudz labāk sagatavojies gaidāmajam vakaram - zem viņa apavu purngala ādas bija iestrādāta tērauda plāksnīte.
Pulksten sešos divdesmit piecās viņš devās lejā uz "Kingkola" bāru un izvēlējās galdiņu līdzās ieejai. Pēc dažām minūtēm ienāca Fēlikss Leiters. Bonds viņu tik tikko pazina. Leitera salmu krāsas matu ērkulis tagad mirdzēja piķa melnuma, viņam mugurā bija zils uzvalks ar baltu kreklu un melni balti punktotu kaklasaiti.
Leiters, plati smaidīdams, apsēdās.
- Es pēkšņi nolēmu uztvert šos cilvēkus nopietni, - viņš paskaidroja. - Tas ir tikai šķidrums matu tonēšanai. No rīta tas noies. Es ceru, - viņš piebilda.
Leiters pasūtīja pussauso martini ar citrona šķēlīti. Bonds izvēlējās "House of Lords" džinu un "Martini Rosso". Amerikāņu džins likās stiprs, un viņš iedomājas, ka šovakar jābūt uzmanīgam ar dzērieniem.
-Tur, kur mēs šovakar būsim, ir jāturas uz kājām, - it kā atbalsodams viņa domas, noteica Fēlikss Leiters. - Mūsdienās Hārlemā mazliet līdzinās džungļiem. Cilvēki vairs nedodas turp tā, kā mēdza to darīt agrāk. Pirms kara ļaudis devās uz Hārleinu tāpat kā uz Monmar- tru Parīzē. Viņi ar prieku tērēja naudu. Labprāt brauca uz "Savoju" un skatījās priekšnesumus. Iespējams, paņēma skuķi un riskēja pēc tam saņemt pamatīgu rēķinu no ārsta. Tagad viss ir mainījies. Hārlemai vairs nepatīk, ka to pēta. Daudzas vietas ir slēgtas, bet atlikušajās tu netiec laipni gaidīts. Bieži vien cilvēku izmet pa durvīm vienkārši tādēļ, ka viņš ir baltais. Ari uz policijas līdzjūtību nav ko cerēt.
Leiters izzvejoja no glāzes citrona šķēlīti un domīgi to pakošļāja. Bārs bija ļaužu pilns, silts un omulīgs. "Šis bārs nav
lāds," Fēlikss domāja, "kā naidīgās, elektrizētās atmosfēras pārņemtās nēģeru izpriecu vietas, kurās būs jādzer vēlāk."
- Par laimi, - turpināja Leiters, - man patīk nēģerietes, un viņas to kaut kāda veidā jut. Esmu tāds ka Hārlemas fans. "Amsterdamas Ziņām", vienai no vietējām avīzēm, uzrakstīju dažus gabalus par Diksilendu, bet Ziemeļamerikāņu avīžu aliansei - par nēģeru teātri un "Makbeta" uzvedumu. Ta ka mani tur pazīst. Es apbrīnoju to, kā viņi izjūt pasauli, lai gan. Dievs zina, es redzu tās galu.
Viņi iztukšoja glāzes, un Leiters palūdza rēķinu.
- Protams, tur ir daži sliktie, - viņš sacīja. - Daži sliktāki nekā jebkur citur. Hārlemā ir nēģeru pasaules galvaspilsēta. Katrā pusmiljonā jebkuras rases cilvēku atradīsies papilnam pretīgu tipu. Nelaime ar mūsu draugu misteru Bigu ir tāda, ka, pateicoties amerikāņu slepenā dienesta un pēc tam arī Maskavas apmācībai, viņš ir ellišķīgi labs speciālists.
Leiters samaksāja un paraustīja plecus.
- Iesim, - viņš teica. - Mums nedaudz jāizklaidējas un jāmēģina atgriezties dzīviem. Galu galā - tieši par to mums maksā. Brauksim ar autobusu. Neatradīsies daudz taksometru, kas gribēs turp doties pēc tumsas iestāšanās.
Viņi izgāja no siltās viesnīcas un pagāja dažus soļus līdz autobusa pieturai.
Lija lietus. Bonds pacēla mēteļa apkakli un palūkojās pa labi, Centrālparka virzienā, kur savu tumšo patvērumu bija atradis Lielais virs.
Bonda nāsis viegli iepletās. Viņš ilgojās doties turp. Aģents jutās stiprs, koncentrējies un pašpārliecināts. Vakars gaidīja viņu kā grāmata, ko vajag atvērt un lasīt - lapu pa lapai, vārdu pa vārdam.
V nodala
MELNĀDAINO DEBESIS
Autobusu pieturā uz Piektās avēnijas un Katedrāles bulvāra stūra zem laternas klusi stāvēja trīs nēģeri. Viņi izskatījās slapji un garlaikoti, un tādi viņi ari bija. Vīrieši vēroja Piektās avēnijas satiksmi, kopš četros trīsdesmit pēcpusdienā bija atskanējis telefona zvans.
- Šis ir tavējs, Fatso, - sacīja viens no viņiem, kad lietū parādījās autobuss un, ar nopūtu atvērdams lielās vakuuma durvis, apstājās pieturā.
- Ehh, - norūca drukns vīrietis lietusmētelī. Tad, uzmaucis cepuri pāri acīm, ierāpās autobusā un, kabatā žvadzinādams monētas, virzījās uz priekšu, vērodams pasažierus. Ieraudzījis abus baltos vīrus, viņš piemiedza acis un iekārtojās tiem aiz muguras.
Melnādainais vīrietis rūpīgi nopētīja priekšāsēdošo pakaušus, mēteļus, cepures un profilus. Bonds sēdēja pie loga. Nēģeris redzēja rētas atspulgu tumšajā stiklā.
Pēc brīža viņš piecēlās un neatskatīdamies devās uz autobusa priekšgalu. Nākamajā pieturā izkāpa un iegāja tuvākajā telefona būdā. Čukstētājs viņu sīki izprašņāja un pēc brīža iesprauda kontaktdakšu labajā komutatora pusē.
- Jā? - atsaucās zema balss.
- Bos, viens no šiem nupat ieradās Piektajā. Anglis ar rētu. Ar viņu kopā ir vēl kāds, bet tas neizskatās tā, ka aprakstīts. - Čukstētājs attēloja Leiteru. - Abi atbrauca no ziemeļiem. - Viņš nosauca autobusa numuru un aptuveno laiku.
Iestājās pauze.
- Labi. - sacīja klusā balss. - Apzvani "acis" pārējās avēnijās. Brīdini bārus, ka viens ir ieradies, un sameklē Tī-Hī Džon- sonu, Maktingu, Pļāpu Foliju, Semu Maia- mi un Flanelu…
Balss runāja vēl piecas minūtes.
- Saprati?
- Jā, ser, - teica Čukstētājs un, skatoties slenogrālijas bloknotā, veikli un nevilcinoties atkārtoja sacīto.
- Pareizi. - Saruna beidzās.
Acīm mirdzot. Čukstētājs nodeva rīkojumus tālāk.