Viņi sēdēja pie galda līdzās margām, kas ieskāva milzīgo deju grīdu. Bonds jutās kā apburts. Vairums dejojošo meiteņu viņam šķita ļoti skaistas. Mūzikas ritmi atbalsojās sirdī, līdz Džeimss gandrīz aizmirsa, kādēļ īsti te ieradies.
- Pielipa, vai ne? - beidzot sacīja Leiters. - Es te varētu palikt visu nakti. Bel labāk dosimies tālāk. Mēs izlaidīsim "Mazo paradīzi", kas ir līdzīga šai vietai, bet ne gluži tāda līmeni. Aizvedīšu tevi uz "Jā, puis!" - tas atrodas uz Septītās. Pēc tam mums jāiegriežas kādā no mistera Biga zaņķiem. Nelaime tā, ka tie neveras vaļā ātrāk par pusnakti. Es aiziešu uz tualetes istabu, bet tu samaksā rēķinu. Varbūt izdosies uzost, kur mūsu draugu šonakt var sastapt. Negribētos klaiņot pa visām aizdomīgajām vietām.
Bonds samaksāja un gaidīja Leiteru šaurajā vestibilā. Pēc brīža abi lūkojās pēc taksometra.
- Tas man maksāja divdesmit zaļo, - sacīja Leiters, - toties noskaidroju, ka misters Bigs šovakar būs "Kaulu dārzā". Tas atrodas Lenoksa avēnijā, gandrīz blakus viņu štābam. Labākais striptīzs pilsētā. Dejo Džī-Džī Sumatra. Nedaudz iedzersim bārā "Jā, puis!" un līdz kādiem pus- vieniem paklausīsimies klavierspēli. Tad kustēsimies tālāk.
Lielais komutators, kas nu atradās (i kai pāris kvartālu attālumā, šobrīd klusēja. Abi baltādainie vīrieši bija novēroti "Naudīgajā rajā", tad "Ma Frazier" un "Savojā". Ap pusnakti viņi ievēlās bārā "Jā, puis!". Divpadsmitos trīsdesmit tika pieņemts pēdējais ziņojums, un atkal iestājās klusums.
Misters Bigs runāja pa iekšējo telefonu. Vispirms ar vecāko viesmīli.
- Pēc piecām minūtēm ienāks divi bal tie vīrieši. Apsēdini viņus pie Z galdiņa.
- Jā, ser, - atsaucās vecākais viesmīlis. Viņš steidzās pāri deju laukumam pie galdiņa, ko no pārējās telpas atdalīja plats pīlārs. Galds atradās tuvu kalpotāju ieejai, taču bija ar teicamu skatu uz zāli un orķestri.
Pie tā sēdēja divi vīrieši un divas sievietes.
- Atvainojiet, - sacīja vecākais viesmīlis. - Notikusi kļūda. Galdiņš ir rezervēts. Avīžnieki no centrālās preses.
Viens no vīriešiem sāka protestēt.
- Kusties, draugs, - stingri noteica vecākais viesmīlis. - Loltij, pavadi šos ļaudis pie F galdiņa. Dzērieni uz firmas rēķina. Sem, - viņš pamāja citam viesmīlim, - sakārto galdu! Divām personām.
Četrotne paklausīgi devās prom, viņus bija nomierinājusi cerība saņemt bezmaksas dzērienus. Vecākais viesmīlis nolika uz galda zīmi "Rezervēts", uzmeta vērtējošu skatienu un atgriezās savā vietā lidzās ieejai.
Pa to laiku misters Bigs vēl divas reizes izmantoja iekšējo telefonu. Vienu reizi viņš runāja ar konferansjē.
- Izslēgsi gaismu pēc Džī-Džī uzstāšanās.
- Jā, ser.
Pēc tam piezvanīja četriem vīriešiem, kas pagrabstāvā spēlēja kauliņus. Tā bija gara un ļoti detalizēta saruna.
VI nodala
Z GALDIŅŠ
Četrdesmit piecas minūtes pēc divpadsmitiem Bonds un Leiters samaksāja taksometra vadītājam un iegāja iestādē,
kuru greznoja zaļi violeta neona izkārtne "Kaulu dārzs". Kad viņi atgrūda biezos aizkarus un virpuļdurvis, sejā iesitās dobjš ritms un saldskāba dvinga. Garderobes meiteņu acis iemirdzējās un aicināja.
- Vai jums ir rezervēts, ser? - jautāja vecākais viesmīlis.
- Nē, - sacīja Leiters. - Bet mēs varam pasēdēt ari pie bāra.
Vecākais viesmīlis pētīja galdu plānu. Kādu brīdi viņš izskatījās noraizējies, tad stingri pielika pildspalvu kādam punktam saraksta beigās.
- Kompānija nav ieradusēs. Šķiet, ka es nevar' turēt viņu rezervāciju visu nakt'. Šeit, lūdzu! - Turēdams plānu augstu virs galvas, viņš devās apkārt lielajam deju laukumam. Pienācis pie Z galda, atvilka vienu no krēsliem un noņēma uzrakstu "Rezervēts".
- Sem, - viņš uzsauca viesmīlim. - Parūpējies par šiem džentlmeņiem.
Draugi pasūtīja skotu viskiju ar sodu un sviestmaizes ar vistas gaļu.
Bonds paostīja gaisu.
- Marihuāna, - viņš konstatēja.
- Lielākā daļa isto džeza cienītāju pīpē "zaļi", - paskaidroja Leiters. - Taču pieklājīgās vietās tas nav atļauts.
Džeimss raudzījās apkārt. Mūzika bija apklususi, un kvartets - klarnete, kontrabass, elektriskā ģitāra un bungas - pameta deju laukumu. Gandriz ducis pāru apsēdās pie galdiņiem, nodzisa tumšsarkanā gaisma zem deju zāles stikla grīdas. Pie griestiem uzliesmoja tievi gaismas stari, ietriekdamies spogulim mbās, kas karājās pie sienām. Kad zeltītie, zilie, zaļie, violetie un sarkanie stari ieurbās bumbās, tās spīguļoja ka krāsainas saules. Melni lakotas sienas un sviedri uz cilvēku tumšajām sejām uztvēra un atstaroja mirdzumu. Apgaismojuma dēļ bija grūti saskatīt vaibstus, ja vien seja neatradās pavisam tuvu. Dažas no gaismām nokrāsoja melnas meiteņu lūpas, citas vienā sejas pusē iededza siltu blāzmu, otrai piešķirot slīkoņa bālumu.
Skatuve iegrima drūmos zilimelnos toņos, atgādinādama audeklu, uz kura el Grēko uzgleznojis degošas pilsētas vidu izraktu kapu mēnessgaismā.
Telpa bija apmēram sešdesmit kvadrātmetru liela, un tajā bija izvietoti turpat piecdesmit galdiņu, tāpēc apmeklētāji jutās saspiesti ka melnās olīvas bundžā. Karstums likās neciešams, un gaiss - biezs no dūmiem un saldas, mežonīgas sviedru smaržas, ko izgaroja divsimt nēģeru ķermeņu. Apkārt valdīja apdullinošs troksnis - balsu murdoņa sajaucās ar kliedzieniem un spalgu ķiķināšanu.
- Svētais Jēzus, skat, kas šite…
- Kur tu bij' pazuduse, mīlulīt…
- Ku…
- Nāēu…
- Liekas mierā … liekas mierā, es tev sacīj'…
Noskanēja pļauka.