Misters Bigs sēdēja, atbalstījis lielo galvu pret krēsla atzveltni, un klusēdams vēroja savu pretinieku.
Vienā mirkli Bonds aptvēra, ka fotogrāfijas nespēj sniegt patiesu priekšstatu par šo cilvēku. Attēlos nebija ne miņas no spēka un intelekta, ko izstaroja misters Bigs. Tāpat tie nebija ļāvuši apjaust sejas patiesos izmērus.
Nēģera galva līdzinājās milzīgai futbolbumbai, divas reizes pārsniedzot normālos izmērus, un izskatījās gandrīz apaļa. Pelēkmelnā āda bija cieši nostiepta un spīdēja gluži kā slīkonim, kas divas nedēļas nogulējis ūdenī. Viņš bija pilnīgs plikpauris, vienīgi virs ausīm vīdēja pelēka pūka. Nebija ne uzacu, ne skropstu, bet acis atradās viena no otras tik tālu, ka tajās nevarēja ieskatīties vienlaikus. Skatiens bija caururbjošs un ledains. Kad šīs acis apstājās pie kāda priekšmeta, likās, tās aprij un izkausē to sevī. Redzokļi bija nedaudz izspiedušies uz āru, zeltainas varavīksnenes apņēma tumšās, paplašinātās zīlītes. Tās nebija cilvēka, bel gan dzīvnieka acis, un šķita, ka tās kvēlo.
Plats deguns ar gandrīz nemanāmām nāsīm. Biezās, tumšās lūpas bija cieši sakniebtas. Tās pavērās vien tad, kad vīrs sāka runāt, atklādamas zobus un rozā smaganas.
Sejā tikko samanāmi vīdēja dažas sīkas krunciņas, bet virs deguna bija iegūlušas divas dziļas, saspringtas rievas, virs kurām milzīgā piere pamazām pārtapa plikajā, spīdīgajā paurī.
Neizprotamā veidā milzīgā galva atstāja proporcionālu iespaidu. Tā slējās uz plata, īsa kakla, kuru balstīja milža pleci. Ziņojumos Bonds bija lasījis, ka nēģeris ir sešas ar pusi pēdas garš, sver divdesmit stounus [11] un tikai pavisam niecīga daļiņa no šī svara ir tauki. Kopējais iespaids izraisīja godbijību, pat - vieglas šausmas, un Džeimss iztēlojās, kā šis baisais, dzīvei nepiemērotais ķermenis audzis, it kā atriebjoties par sabojāto bērnību, saceldamies pret likteni 1111 pret: pasauli, ko viņš ienīda, jo tā šķita biedējoša.
Lielais virs bija ģērbies smokingā, pie krekla aprocēm mirguļoja briljanti. Milzīgās, mīkstās, sprogainām spalvām klātās rokas gulēja uz galda. Ne miņas 110 cigaretēm vai pelnu trauka - istabā valdīja neitrāla smarža. Uz galda nebija neka, vienīgi milzīga sarunu ierīce ar neskaitāmiem slēdžiem un lielajam vīram nepiemērota, ļoti maza ziloņkaula pātadziņa ar garu, tievu, baltu pletni.
Misters Bigs, klusēdams un dziļi kon- centrējies, lūkojās Bondā.
Uzmetis viņam ciešu atbildes skatienu, Džeimss pārlaida acis istabai.
Tā bija pilna ar grāmatām, plaša, nomierinoša un ļoti klusa. Telpa līdzinājās miljonāra bibliotēkai.
Virs mistera Biga galvas atradās liels logs, bet pie pārējām sienām bija grāmatplaukti. Bonds pagriezās. Durvis nemanīja, taču tās šajā istabā noteikti bija pat vairākas un droši vien slēpās aiz plauktiem. Abi nēģeri, kas bija atveduši Džeimsu, satraukti mīņājās pie sienas aiz slepenā aģenta krēsla. Spīdēja tikai acu baltumi. Viņu skatieni bija pievērsti nevis misteram Bigam, bet gan smiek-
Ilgajai, kā Bondam likās, figūrai, kura atradās uz galdiņa pa labi no Lielā vira.
Neskatoties uz niecīgajām zināšanām par Vudu, Bonds to uzreiz pazina pēc Li Fermora apraksta.
No balta pjedestāla slējās piecas pēdas augsts, balts krusts. Šķērskokam bija pārvilktas pieputējušu un tik garu vīriešu svārku piedurknes, ka to apakšmala aiz galda nokārās līdz pat grīdai. Virs svārku apkakles rēgojās nodriskāts katliņš, kurš kā kronis bija uzsprausts krusta kokam, bet sprīdi zem cepures malas uz šķērskoka atdusējās garīdznieka apkaklīte.
Pie baltā pjedestāla pamatnes gulēja vecs citronkrāsas cimdu pāris. īss mala- liīta spieķītis ar apaļu zelta rokturi vidēja līdzās cimdiem, atbalstīts pret veidojuma kreiso plecu. Vēl uz galda stāvēja melns, stipri samīcīts cilindrs.
Ļaunais putnubiedēklis cieši vērās pāri istabai - tas bija Kapsētu Dievs un Nāves Leģiona valdnieks - barons Samedi. Uz mirkli pat Bondu pārņēma šausmas.
Aģents pagriezās un vēlreiz ieskatījās pelēkmelnajā sejā otrpus galdam.
Misters Bigs ierunājās.
- Tu man būsi vajadzīgs, Tī-Hī. - Viņa acis pievērsās padotajam. - Maiami, tu vari iet!
- Jā, ser, - viņi reizē noskandēja.
Bonds dzirdēja, ka atveras un aizveras
durvis.
Atkal iestājās klusums. Misters Bigs uzmanīgi pētīja slepeno aģentu. Kaut arī skatiens kavējās pie viņa, Bondam likās, ka tas kļuvis mazliet neskaidrs. Radās iespaids, ka milža smadzenes ir nodarbinātas ar ko citu.
Bondam nenāca ne prātā ļauties samulsumam. Rokas atkal bija atguvušas spēju kustēties, un viņš pasniedzās, lai izņemtu no kabatas cigaretes un šķiltavas.
Misters Bigs ierunājās:
- Jūs drīkstat smēķēt, mister Bond. Taču, ja jums padomā kas cits, vispirms apskatiet šīs atvilktnes atslēgas caurumu. Es tikšu ar jums gala vienā acu mirklī.
Bonds paliecās uz priekšu. Tas bija ļoti liels atslēgas caurums. Džeimss lēsa, ka tā diametrs varētu sasniegt 45 milimetrus. "Šauj," nodomāja aģents, "ar kāju nospiežot slēdzi zem galda. Tas nu gan ir viens varens triku meistars! Tik puicisks." Puicisks? Iespējams, bet uz to ne- drīkstēja pajauties. Triki - bumba, izzūdošs galds - darbojās vienkārši un efektīvi. Tā nebija tikai tukša dižošanās, lai atstātu iespaidu. Un ari šajā ieroci nebija nekā bērnišķīga - tas šķita loti rūpīgi veidots un izskatījās tehniski nevainojams.
Bonds aizdedzināja cigareti un ar baudu ievilka dūmus dziļi plaušās. Notiekošais viņu tikpat kā neuztrauca. Bija gandrīz neiespējami noticēt, ka notiks kaut kas patiesi slikts. Pēkšņa viņa nozušana tikai pāris dienas pēc ierašanās Amerikā būtu pārāk uzkrītoša, ja vien misters Bigs neizperinās kādu neiedomājamu nelaimes gadījumu. Turklāt tad būs jānogalina arī Leiters. Uzsākt cīņu ar abiem dienestiem vienlaicīgi būtu tā kā par daudz, un misteram Bigam to vajadzēja zināt. Bonds tomēr mazliet uztraucas par draugu, kas atradās divu lempīgo pērtiķu rokās.