Mistera Biga lūpas pavērās, atsegdamas zobus.
- Jau daudzus gadus neesmu redzējis nevienu Galvenās pārvaldes aģentu, mister Bond. Kopš kara. Kara laikā dienests darbojās nevainojami. Jums ir daži ļoti spējīgi vīri. No saviem draugiem esmu dzirdējis, ka jūs esot liels vīrs. Jums ir numurs ar divām nullēm. 007, ja pareizi atceros. Dubuļi nulles - tā man stāstīja - nozīmējot, ka kādā no operācijām jums nācies nogalināt cilvēku. Domāju, ka organizācijai, kas slepkavības neizmanto kā ieroci, neatradīsies pārāk daudz aģentu ar līdzīgu šilru. Kas jums jānogalina šoreiz? Vai tas gadījumā neesmu es?
Balss skanēja mierīgi 1111 nosvērti, bez jebkādas izteiksmes. Bija saklausāms viegls amerikāņu un franču akcentu sajaukums, tomēr angļu valoda bija gandrīz pedantiski akurāta un pareiza.
Bonds, sapratis, ka Maskava jau paspējusi ievākt ziņas par viņu, klusēja.
- Ir ļoti svarīgi, lai jūs atbildētu, mister Bond. No tā atkarīgs gan jūsu. gan jūsu drauga liktenis. Mani ziņu avoti ir diezgan droši. Es zinu vairāk, nekā esmu pateicis, tā ka meli tiks atmaskoti ātri vien.
Džeimss viņam ticēja, tādēļ izvēlējās stāstu, kas balstījās uz faktiem un tomēr tos neatklāja.
- Amerikā uzradušās angļu zelta monētas. Edvarda IV Rose Noble, - viņš iesāka. - Dažas no tām esot pārdotas Hārlemā. Amerikas Valsts kase lūdza palīdzēt atrisināt šo lietu, jo šķiet, ka monētas nāk no Lielbritānijas. Ierados Hārlemā, lai pats visu apskatītu, ar mani kopā ir Valsts kases pārstāvis, kurš, es ceru, pašlaik sveiks un vesels dodas atceļā uz viesnīcu.
- Misters Leiters ir Centrālās izlūkošanas pārvaldes, nevis Valsts kases pārstāvis, - vienaldzīgi noteica misters Bigs. - Un šobrīd viņa situācija ir ārkārtīgi nedroša.
Lielais vīrs apklusa un, pārdomās iegrimis. vērās tālumā.
- Tī-Hī!
- Mjā, bos.
- Piesien misteru Bondu pie krēsla!
Aģents gribēja piecelties.
- Nekustieties, mister Bond, - rāmi brīdināja balss. - Ja paliksiet uz vietas, jums pavīd pavisam neliela cerība izdzīvot .
Bonds palūkojās uz Lielo viru, ieskatījās viņa zeltainajās, bezkaislīgajās acis un atkal apsēdās. Tajā pašā bridi ap ķermeni savilkās plata siksna, kas lika cieši sasprādzēta. Divas īsas saites apņēma plaukstu locītavas un piespieda tās ar ādu apvilktajiem metāla roku balstiem. Bonds varēja kopā ar krēslu mesties uz grīdas, taču visādi citādi bija pilnīgi bezspēcīgs.
Misters Bigs nospieda iekšējā telefona pogu.
- Pasauciet mis Solitēru, - viņš pavēlēja.
Pēc īsa brīža grāmatu plaukts, kurš atradās rakstāmgalda labajā pusē, lēni paslīdēja sānis.
Istabā lēni ienācā viena no skaistākajam sievietēm, kādu Bonds jebkad bija redzējis. Viņa aizvēra aiz sevis durvis un, apstājusies telpas vidū, sprīdi pa sprīdim nopētīja aģentu. Kad smalkā apskate bija galā, Solitēra pagriezās pret misteru Bigu.
- Jā? - viņa sāji vaicāja.
Misters Bigs, pat nepagriezis galvu, uzrunāja Bondu.
- Šī ir īpaša sieviete, mister Bond, - viņš ļoti mierīgi teica, - un es gatavojos viņu precēt, jo viņa ir neatkārtojama. Es atradu Solitēru kādā kabarē Haiti. Viņa tur ir dzimusi. Solitēra nodarbojās ar telepā- tiju, kurus es nespēju saprast. Es norau- dzijos tajā visā un tomēr nesapratu. Tur arī nebija nekā, ko saprast. Tā bija tele- pātija.
Misters Bigs uz mirkli apklusa.
- Es to stāstu, lai jūs brīdinātu. Viņa ir mans inkvizitors. Spīdzināšana ir netīra un nepārliecinoša. Cilvēks pateiks visu, lai tikai nejustu sāpes. Kopā ar šo meiteni nav nepieciešams ķerties pie tik neveiklām metodēm. Viņa intuitīvi jūt, vai cilvēks runā patiesību. Tieši tādēļ šis brīnumbērns kļūs par manu sievu. Viņa ir pārāk vērtīga, lai paliktu brīvībā. Turklāt, - viņš laipni piebilda, - būs interesanti redzēt, kādi iznāks mūsu bērni.
Misters Bigs pagriezās un vienaldzīgi uzlūkoja meiteni.
- Dažkārt ar viņu nav viegli. Šī būtne nesaprotas ar vīriešiem. Tādēļ ari Haiti viņu iesauca par Solitēru*.
- Apsēdies, - Lielais virs klusi vērsās pie Solitēras. - Pasaki man, ja šis vīrietis melo. Un paturi skaidru galvu! - viņš brīdināja.
Meitene klusēdama paņēma krēslu, kas stāvēja pie sienas, un pagrūda to uz Bonda pusi. Sieviete apsēdās, gandrīz pieskardamās gūstekņa labajam ceļgalam, un ielūkojās viņam acīs.
Solitēras seju klāja tas dīvainais bālums, kas piemīt baltajiem cilvēkiem, kuri ilgu laiku nodzīvojuši tropos. Taču postošais klimats nebija izsausējis matus, nedz atstājis sejā nepatīkamas pēdas. Gaiši zilajās acīs vīdēja nicinājums, bet, kad viņu skatieni sastapās, Bonds ievēroja, ka pašā to dziļumā slēpjas kāda tikai viņam domāta vēsts. Tiklīdz vīrieša acis atbildēja, tā vienā mirkli pagaisa. Zilgan- melnie mati smagi krita pār meitenes pleciem. Viņai bija augsti vaigu kauli un plata, jutekliska, tomēr mazliet nežēlīga mute. Asajā žokļa līnijā atspoguļojās izlēmība un dzelžains raksturs, par ko liecināja ari taisnais deguns. Ši seja piederēja cilvēkam, kas bija dzimis, lai pavēlētu. Franču kolonista, vergtura meitas seja.
Solitēra bija ģērbusies garā balta zīda vakarkleitā, kuras klasiskās līnijas lauza divas dziļas ieloces, kas krita no pleciem un atkailināja krūšu augšdaļu. Ausīs vizuļoja kvadrātveida briljanta auskari, bet uz kreisās rokas locītavas mirdzēja šaura briljantu rokassprādze. Gredzenu nebija. Nagi - īsi apgriezti un nelakoti.
Pamanījusi sev pievērsto Bonda skatienu, jaunā sieviete bezrūpīgi sakrustoja rokas klēpī, un kārdinošā bedrīte starp viņas krūtīm iezīmējās vēl redzamāk.