Pēdējo reizi īsi iekliedzies, melnādainais vīrs aizripoja līdz kāpņu galam. Viņa galva atsitās pret metāla margām, 1111 tad bija redzams vairs tikai roku un kāju mudžeklis, kas pārvēlās pāri malai un ripoja lejā. Atskanēja īss krakšķis, it kā ķermenis būtu uzgrūdies kādam šķērslim. Vel viens būkšķis un krakšķis, 1111 tad laikam viņš bija ticis līdz zemei. Iestājās klusums.
Bonds notrausa sviedrus un sasprin- dzis ieklausījās. Ievainoto roku viņš iebā- za mēteļa kabatā. Tā sāpēs pulsēja un bija piepampusi gandrīz divreiz lielāka. Turēdams ieroci labajā rokā, Bonds uz pirkstgaliem lēni kāpa lejā.
Sasniedzis kāpņu laukumu, kurā nekustīgi gulēja viņa nesenais uzraugs, Bonds vēlreiz apstājās un ieklausījās. Pavisam netālu klusu sanēja raidītājs. Aģents saprata, ka aiz tuvākajām 110 abām šeit redzamajām durvīm slēpjas mistera Biga sakaru centrs. Bondam radās pēkšņa vēlēšanās tajā negaidīti iebrukt, taču ierocis nebija pielādēts, turklāt viņš zināja, cik cilvēku atrodas telpā. Acīmredzot austiņas nebija ļāvušas tiem saklausīt troksni, kas radās, Tī-lli ripojot lejā pa kāpnēm. 007 turpināja kāpt zemāk.
Tī-Hī bija vai nu miris, vai arī gatavojās to darīt. Rokas izpletis, viņš gulēja uz muguras. Svītrainā kaklasaite stiepās pār seju kā saplacināta odze. Bonds nejuta sirdsapziņas pārmetumus. Viņš pārmeklēja ķermeni, lai atrastu ieroci, un atrada to, aizbāztu aiz bāli violetajām biksēm, kuras nu bija piesūkušās asinīm. Tas izrādījās 38. kalibra kolts "Dc- tective Special" ar nozāģētu stobru. Aptvere bija pilna. Bonds ieslidināja atpakaļ makstī savu neizmantojamo beretu, paņēma koltu un drūmi pasmaidīja.
Pretī atradās nelielas, aizbultētas durvis. Pielicis pie tām ausi, Bonds dzirdēja klusu motora rūkoņu. Tai vajadzēja būt garāžai. Ko gan varēja nozīmēt motora darbināšana tik agrā rīta stundā? Džeimss pasmīnēja. Protams! Misters Bigs taču brīdināja puišus, ka Ti-Hi vedīs aģentu leja. Tagad tie droši vien brīnās, kur viņi kavējas, un uzmanīgi vēro durvis.
Bonds mirkli apdomājās. Viņam bija iespēja pārsteigt ienaidnieku nesagatavotu. Ja vien, protams, durvju bultas ir kārtīgi ieeļļotas.
Kreisā roka tikpat kā nebija izmantojama. Turēdams koltu labajā rokā, ar ievainoto Bonds pārbaudīja pirmo bultu. Tā slīdēja viegli. Viņš attaisīja ari otru, viegli nospieda rokturi un uzmanīgi pavilka uz savu pusi.
Biezajām durvīm lēni atveroties, motora rūkoņa kļuva skaļāka. Mašīnai vajadzētu būt tepat. Katra nākamā kustība varēja aģentu nodot. Viņš plati atvēra durvis, nostājās iesāņus un uzvilka kolta gaili.
Dažas pēdas tālāk stāvēja melns limuzīns, tā motors darbojās. Turpat, arī atvērtas garāžas ārdurvis. Spilgtā gaisma meta starus uz vairāku citu mašīnu spīdīgajam virsbūvēm. Pie limuzīna stūres sēdēja milzīgs nēģeris, otrs stāvēja, atspiedies pret mašīnas aizmugures durvīm. Nevienu citu nemanīja.
Bonda pēkšņā parādīšanās abus nēģerus neizsakāmi pārsteidza. Pie stūres sēdošajam vīram no mutes izkrita cigarete. Tad abi tvēra pēc ieročiem.
Instinktīvi Bonds vispirms izšāva uz stāvošo cilvēku, jo zināja, ka tas pistoli izraus pirmais.
Dobji nodunēja šāviens.
Nēģeris, ar abām rokām satvēris vēderu, pastreipuļoja dažus solus Bonda virzienā un nogāzās zemē. Viņa ierocis no- šķindēja, atsitoties pret betona grīdu.
Virs automašīnā iekliedzās, kad Bonda kolts pavērsās pret viņu, bet stūre traucēja izvilkt ieroci no mēteļa iekškabatas.
Bonds iešāva kliedzošajā mutē, un vīrieša galva ietriecās sānu stiklā.
Džeimss apskrēja apkārt mašīnai un atvēra durvis. Nēģera nedzīvais augums pretīgi sazvāļojās. 007 uzsvieda ieroci uz sēdekļa un, cenzdamies pārāk nenotrai- pities ar asinīm, izvilka no salona nekustīgo ķermeni, tad ielēca mašīnā, pateikdamies dievam par iedarbināto motoru, aizcirta durvis, ar sakropļoto roku satvēra stūri, bet ar veselo grūda uz priekšu atrumpārslēdzēju.
Salauztais pirksts nežēlīgi sāpēja, un viņam neizdevās izkustināt smago limuzīnu no vietas pietiekami ātri.
Bija zaudētas dažas liktenīgas sekundes. Braucot cauri platajām garāžas durvīm, atskanēja šāvieni un kāda lode ietriecās mašīnās korpusā. Ar labo roku Bonds strauji sagrieza stūri, un tajā mirklī atskanēja vēl viens šāviens, kas nospindza nedaudz augstāk. Sīkās drumslās sašķīda loga rūts pretējā ielas pusē.
Likās, ka šāvieni tiek raidīti no grīdas, 1111 Bonds saprata, ka ievainotajam nēģerim kaut kādā veidā izdevies aizsniegt savu ieroci.
Vairāk neviena šāviena, nedz ari kādas citas skaņas eka, kuru Bonds atstāja aiz muguras, neatskanēja. Izbraucis cauri vārtiem, aģents atpakaļskata spogulī redzēja vienīgi platu gaismas joslu, kas plūda no garāžas 1111 krita pār tukšo ielu.
Bondam nebija ne jausmas, kur viņš atrodas un uz kuru pusi būtu jādodas. Uz platās ielas nebija redzama neviena dzīva dvēsele, un Džeimss turpināja braukt uz priekšu. Salauztais pirksts neciešami sāpēja, tomēr ar ikšķi un rādītājpirkstu, ņemot talkā ari labo roku. izdevās noturēt stūri taisni. Viņš centās ne- pieskarties durvīm un logam, kas bija nošķiesti ar asinīm. Bezgalīgi garo ielu apdzīvoja vienīgi spocīgas dūmu strūkliņas, kas izplūda no pilsētas kanalizācijas sistēmas lūku režģiem. Automašīnas draudīgais priekšgals nopļāva tās vienu pēc otras, bet, palūkojies spogulī, Bonds redzēja, kā strūkliņas aiz viņa atkal paceļas gaisā kā liegas atvadas mājoši, balti rēgi.