- Izklausās labi, - noteica Bonds. - Runāju ar M., viņš visu nokārtos, ja radīsies domstarpības ar Vašingtonu. Un uzmanies - tu šajā sarakstā esi nākamais aiz manis. Tiksimies rit. Uz redzi.
- Uzmanīšos, - atteica Leiters. - Līdz ritam.
Pulkstenis rādija pusseptiņi, Bonds atvilka dzīvojamās istabas aizkarus un vēroja, kā pār pilsētu pamazām klājas rītausma. Ielas vēl arvien slēpās tumsā, taču debesskrāpju virsotnes bija iekrāsojušās rozā, un saule stāvu pēc stāva atmirdzēja logos, it kā milzīgajos namos, sākot ar jumtiem, rosītos vesela sētnieku armija.
Ieradās policijas ķirurgs, uzkavējās sāpīgu stundas ceturksni un aizgāja.
- Tīrs lūzums. - viņš teica. - Paies dažas dienas, kamēr sadzīs. Kā jūs pie tāda tikāt?
- Iespiedu durvīs, - atbildēja Bonds.
- Jums vajadzētu turēties tālāk no durvīm, - ķirurgs izteica savas domas. - Tās ir ļoti bīstamas. Durvis vajadzētu aizliegt ar likumu, bet jums laimējās, ka neievērāt tajās kaklu.
Ārsts aizgāja, un Bonds, pabeidzis kārtot ceļasomas, jau gatavojās pasūtīt brokastis, kad iezvanījās telefons.
Gaidīto policista vai FIB aģenta skarbo vārdu vietā klausulē atskanēja zema un steidzīga sievietes balss, kas vaicāja pēc mistera Bonda.
- Kas zvana? - jautāja aģents 007, lai iegūtu laiku. Atbildi viņš jau zināja.
- Fs zinu, ka tas esat jūs, - atteica balss, un Bonds saprata, ka runātājas lūpas ir cieši piespiestas mikrofonam. - Te Solitēra. - Vārds izskanēja klausulē ka vāra nopūta.
Bonds klusēja, cenzdamies uzminēt ainu līnijas otrā galā. Vai meitene ir viena? Vai viņa vieglprātīgi runā pa mājas telefonu, kur pie paralēlā aparāta pieplakusi vesela kompānija? Vai ari Solitēra atrodas istabā, kur viņu uzmanīgi vēro vienīgi misters Bigs, nolicis sev priekšā pildspalvu un bloknotu, lai pateiktu priekšā nākamo jautājumu?
- Klausieties, - turpināja Solitēra. - Man jāsteidzas. Es esmu telefona kabīnē, bet man nekavējoties jāiet atpakaļ. Lūdzu, ticiet!
Džeimss izvilka kabatlakatiņu un runāja caur to.
- Ja es sazināšos ar misteru Bondu, ko viņam pateikt?
- Velns lai jūs parauj, - izmisīgi iesaucās meitene. - Zvēru pie savas mātes, pie saviem nedzimušajiem bērniem! Man jāliek prom, un jums tāpat. Ņemiet mani līdzi! Es jums palīdzēšu. Es zinu daudzus viņa noslēpumus. Taču pasteidzieties! Runājot ar jums, es riskēju ar savu dzīvību, - viņa šņukstēja niknumā un panikā. - Dieva dēļ. uzticieties man! Jums man jāuzticas! Jāuzticas!
Bonds klusēja, bet viņa prāts drudžaini centās apsvērt visas iespejas.
- Klausieties, - Solitēra atkal ierunājās, balss bija dobja, nomākta un bezcerības pilna, - ja jūs mani neņemsiet līdzi, es padarīšu sev galu. Nu, vai ņemsiet? Vai varbūt vēlaties mani nogalināt?
Ja viņa tēloja, tad darīja to patiešām lieliski. Tas bija nepiedodami riskants pasākums. bet Bonds tomēr izlēma. Viņš runāja tieši klausulē, un balss skanēja dobji.
- Ja tā ir krāpšana, Solitēra, es tikšu jums klāt un nogalināšu, pat ja tas būs pēdējais, ko savā dzīvē izdarīšu. Vai jums ir pildspalva un papīrs?
- Uzgaidiet, - uztraukti izdvesa meitene. - Jā. jā.
"Man jābūt gatavam," nodomāja Bonds, "ka tās ir lamatas."
- Precīzi desmitos divdesmit esiet Pensi!- vai lijas stacijā. Vilciens "Sudraba fantoms" uz… - viņš īsu bridi svārstījās, - …uz Vašingtonu. 245. vagons, H kupeja. Sakiet. ka esat Braisa kundze. Ja gadījumā manis tur vēl nav, biļete ir pie pavadoņa. Ejiet uz kupeju un gaidiet. Sapratāt?
- Jā, - atsaucās meitene. - Un paldies jums, paldies.
- Pārāk nerādieties nevienam acīs, - Bonds brīdināja. - Uzlieciet plīvuru vai ko tamlīdzīgu.
- Protams, - atteica meitene. - Es apsolu. Es patiešām apsolu. Man jāiet. - Viņa nolika klausuli.
Bonds palūkojās uz apklusušo telefonu un skaļi noteica:
- Nu, re, miers vējā.
Nolicis klausuli, Džeimss piecēlās, iz- staipījās un, piegājis pie loga, neko neredzošām acīm lūkojās ārā. Domas haotiski riņķoja galvā. Paraustījis plecus, Bonds atgriezās pie telefona. Viņš ielūkojās pulkstenī, bija pusastoņi.
- Labrīt, - atsaucās samtaina balss, - ar ko varu pakalpot?
- Brokastis, lūdzu. - teica Bonds. - Du- bultporciju ananāsu sulas. Kornfleiksus un krējumu. Olu kulteni ar gaļas šķēli. Dubultporciju espresso kafijas. Toster- maizi un marmelādi.
- Jā, ser, - atbildēja meitene. Viņa atkārtoja pasūtījumu un piebilda: - Viss nekavējoties tiks nogādāts jūsu numurā.
- Paldies.
- Nav par ko.
Bonds pasmīnēja.
"Notiesātais ietur spēcinošas brokastis," viņš nodomāja, apsēdās pie loga un skatījās skaidrajās debesis, it kā cenzdamies ielūkoties nākotne.
Hārlemā pie lielā komutatora Čukstētājs atkal sarunājās ar pilsētu, nododams "acīm" Bonda aprakstu. "Visi dzelzceļi, visas lidostas. Piektā avēnija un 55. iela, "Santredžisas" durvis. Misters Bigs sacīt, ka mums jāvēro visas automaģistrāles. Padodat tālāk. Visi dzelzceļi, visas lidostas…"
X nodala
"SUDRABA FANTOMS"
"Acis" Bondu pazaudēja mirklī, kad viņš, saslējis jaunā lietusmēteļa apkakli līdz pat ausīm, izgāja no "Santredžisas" aptiekas, kas atradās uz 55. ielas un bija savienota ar viesnīcas iekštelpām.
Mirkli pastāvējis pie ieejas, Džeimss pēkšņi ar ievainotās rokas īkšķi atrāva garāmbraucoša taksometra durvis, uzsvieda uz sēdekļa savu ceļasomu un strauji ielēca automašīnā. Taksometrs (raucās uz priekšu. Nēģeris, kurš vāca ziedojumus melnādainajiem Korejas kara veterāniem, un viņa draudziņš, kas urķe- jas noplukuša automobiļa motorā, neko nepamanīja un palika novērošanas vielas, līdz garām pabrauca auto, kas, no- skandējis divus īsus un vienu garu signālu, atsauca visus no posteņiem.