Tomēr Bonds tika pamanīts, liklidz izkāpa no taksometra pie Pensilvānijas stacijas. Dīkdienīgs nēģeris ar pītu grozu rokā tūlīt pat iegāja telefona kabīnē. Pulkstenis rādīja piecpadsmit minūtes pāri desmitiem.
Līdz vilciena atiešanai bija palicis nieka stundas ceturksnis, tomēr pa šo laiku viens no restorānvagona viesmīļiem pēkšņi saslima, un vietā nāca cilvēks, kurš pa telefonu bija saņēmis smalkus norādījumus. Šefpavārs nojauta ko nelāgu, taču, kad jaunais viesmīlis iečukstēja viņam ausi pāris vārdu, virs, acis pārgriezis, satvēra kaklā pakārto amuletu un nolēma neiejaukties.
Ātrā soli šķērsojis stikloto uzgaidāmo telpu, Bonds kāpa lejā uz 14. peronu. Tur, pazemes stacijas dūmakas ieskauts, izstiepis mirdzošos, sudrabainos vagonus celurtdaļjudzes garumā, stāvēja viņa vilciens. Kailās elektriskās spuldzes izgaismoja mirdzošās zelta un purpura joslas uz lokomotīves sāniem. Nevainojami spodrā kabīnē mašīnists un viņa palīgs vēlreiz pārbaudīja ampērmetra un gaisa spiediena skalu rādītājus.
Milzīgo dzelzsbetona alu pildīja dziļš klusums, un katram vārdam sekoja atbalss.
Pasažieru nebija daudz. Lielākā daļa iekāps Ņūarkā, Filadelfijā, Baltimorā un Vašingtonā. Bonds nogāja simt jardu, [13] līdz sasniedza 245. vagonu. Tas atradās gandrīz pašā vilciena astē. Guļamvagona pavadonis stāvēja pie durvīm. Viņa acis sedza brilles, melnā seja likās garlaikota, taču draudzīga. Zem vagona logiem vidēja plats, brūni zeltīts uzraksts "Ričmon- da, Fredriksburga un Potomaka" un mazliet zemāk guļamvagona nosaukums - "Bellesylvania". Gar durvīm augšup vijās tievas tvaika strūkliņas, kas izplūda no apkures sistēmas.
- II kupeja, - teica Bonds.
- Misters Braiss, ser? Mjā. Misis Brai- sa tikko ieradās. Tieši pirms jumsim.
Bonds iekāpa vagona un pa olīvzaļas krāsas gaiteni devās uz priekšu. Grīdu sedza biezs paklājs, un apkārt jautās amerikāņu dzelzceļam raksturīgā cigāru dūmu smaka. Pie sienas karājās zīmīte: "Jums nepieciešams otrs spilvens? Lai saņemtu papildu ērtības, izsauciet: savu pavadoni. Viņa vārds ir" - tālāk bija piesprausta vizītkarte - "Semjuels D. Bokl vins."
H kupeja atradās gandrīz pašā vagona vidū. E kupejā sēdēja cienījama izskata amerikāņu pāris, bet pārējās stāvēja tukšas. H kupejas durvis bija aizslēgtas. Bonds pieklauvēja
- Kas tur ir? - jautāja bažīga meitenes balss.
-Tas esmu es, - atsaucās Bonds.
Durvis atvērās. Džeimss iegāja un, nolicis somu, pagrieza atslēgu.
Jaunā sieviete bija ģērbusies melnā, vienkāršā kostīmā. Plats tilla plīvurs slīga pāri mazās, melnās salmu cepures malai. Viena cimdotā roka skara kaklu, un cauri plīvuram Bonds redzēja, ka meitenes seja ir bāla un acis bailēs plati ieplestas. Solitēra līdzinājās francūzietei un bija ļoti skaista.
- Paldies Dievam, - viņa izdvesa.
Bonds pārlaida ašu skatienu telpai, atvēra tualetes istabas durvis un pārliecinājās, ka tur neviena nav.
Balss uz perona sauca: "Iekāpt!" No- šķindēja metāla kāpnītes, kuras pavadonis ievilka vagonā, durvis aizvērās, un vilciens lēnām devās uz priekšu.
Riteņi noklaudzēja uz pārmijām, un "Sudraba fantoms" pamazām uzņēma ātrumu. Uz ļaunu vai uz labu, bet viņi bija devušies ceļā.
- Kur jūs vēlētos sēdēt? - jautāja Džeimss.
- Man vienalga, - satraukti atteica meitene. - Izvēlieties jūs.
Paraustījis plecus, Bonds apsēdās ar seju braukšanas virzienā. Viņam patika skatīties uz priekšu.
Meitene nervozi apsēdās pretī. Vilciens vēl joprojām brauca cauri tunelim, kas veda ārā no pilsētas.
Jaunā sieviete noņēma cepuri un nolika to blakus uz sēdekļa. Izņēmusi matadatas, viņa papurināja galvu, un biezās, melnās cirtas apņēma plecus. Zem acīm vīdēja zili loki, un Bonds nosprieda, ka arī Solitēra pagājušo nakti ir pavadījusi nomodā.
Starp viņiem atradās galds. Pēkšņi Soli tēra pasniedzās pēc Džeimsa rokas un pielika to pie lūpām. Bonds, saraucis pieri, mēģināja atvilkt plaukstu, taču kādu brīdi viņai izdevās to paturēt savās rokās.
Meitenes lielās, zilās acis atklāti lūkojās Bonda sejā.
Paldies, - viņa sacīja. - Paldies, ka uzticējāties man. Tas jums nenācās viegli. - Atlaidusi aģenta roku. viņa atslīga krēslā.
- Priecājos, ka to izdarīju, - ne pārāk pārliecinoši atteica Bonds.
Prāts mēģināja pretoties sievietes valdzinājumam. Aģents sameklēja kabatā cigaretes un šķiltavas. "Chesterfield" paciņa bija gluži jauna, un viņš centās ar labo roku noņemt celofānu.
Meitene pasniedzās un izņēma paciņu Bondam no rokām. Atvērusi to, viņa izvilka cigareti, aizdedzināja un pasniedza Džeimsam. Bonds viegli pasmaidīja, kad, ievelkot dūmu, sajuta uz filtra meitenes lūpu krāsas garšu.
- Es izsmēķēju trīs paciņas dienā, - viņš sacīja. - Jūs būsiet pamatīgi nodarbināta.
- Es tikai palīdzēšu tikt galā ar jaunām paciņām, - atteica Solitēra. - Nebaidieties, es neuzplīšos jums visu ceļu lidz San k t pēterburgai.
Bonds piemiedza acis, un smaids tajās izdzisa.
- Jūs taču nedomājat, ka noticēju braucienam uz Vašingtonu, - Solitēra teica. - Šorīt jūs nebijāt sevišķi veikls melis. Lai nu kā, misters Bigs domā, ka esat ceļā uz Floridu. Dzirdēju, kā viņš lika saviem ļaudīm jūs novērot. Viņš loti ilgi runāja ar vīru, ko sauc par Laupītāju. Teica, lai uzmanot Tampas lidostu un vilcienus. Varbūt mums vajadzētu izkāpt ātrāk - Tarponspringsā vai kādā no mazajam piekrastes stacijām. Vai kāds redzēja jūs iekāpjam vilcienā?
- Nē, par to esmu drošs, - atbildēja Bonds, un viņa sejas vaibsti atkal atslāba. - Un kā ar jums? Vai neradās grūtības?
- Šodien bija paredzēta dziedāšanas stunda. Lielais virs mēģina mani padarīt par estrādes zvaigzni. Grib, lai es dziedu "Kaulu dārzā". Viens no mistera Biga vīriem kā parasti aizveda mani pie skolotāja, bet pusdienas laikā viņam jāatbrauc pakal. Vīrs nejutās pārsteigts, ka nodarbība sākas tik agri. Es bieži vien brokastoju pie skolotāja, lai tiktu prom no mistera Biga, kurš vēlas, lai es visas maltītes ieturu kopā ar viņu. - Solitēra palūkojās pulkstenī. Bonds ciniski atzīmēja, ka tas ir loti dārgs pulkstenis - briljanti un platīns.