- Vēl stundu neviens mani nemeklēs. Es pagaidīju, kamēr mašīna ir prom, un steidzos zvanīt jums. Pēc tam ar taksometru aizbraucu uz centru un sīkpreēu veikaliņā nopirku zobu birstīti 1111 dažus citus sīkumus. Neka cita man nav, izņemot dārglietas un iekrāto naudu. Kādi pieci tūkstoši dolāru. Tā ka nebūšu jums finansiāla nasta, - viņa pasmaidīja. - Es zināju, ka pienāks diena, kad man radīsies izdevība. - Solitēra ar roku pamāja uz loga pusi. - Jūs dāvājāt man jaunu dzīvi. Gandrīz gadu biju ieslodzīta kopā ar misteru Bigu un viņa gangsteriem. Pašreiz jūtos kā paradīzē nonākusi.
Vilciens joņoja garām nekoptām, neauglīgām zemēm un purviem. Ainava nelikās sevišķi pievilcīga. Bondam tā atgādināja pirmskara skatus, kurus viņš bija vērojis pa Transsibīrijas ekspreša logu. Vienigi šoreiz gar acīm ik pa brīdim aizslīdēja milzīgi, vientuli afišu dēļi ar jaunāko Brodvejas izrāžu reklāmām un specializētas metāllūžņu un vecu automašīnu izgāztuves.
- Ceru, ka varēšu jums piedāvāt ko labāku par šo, - Bonds smaidot sacīja. - Taču nesakiet paldies! Tagad mēs esam norēķinājušies. Pagājušajā naktī jūs man izglābāt dzīvību. Tas ir, - viņš piebilda, ziņkārīgi paskatījies meitenē, - ja vien jums tiešām piemīt pārdabiskas spējcis.
Jā, - viņa atbildēja, - piemīt. Vai kaut kas tamlīdzīgs. Es bieži vien spēju saskatīt, kas notiks ar citiem cilvēkiem. Nedaudz izpušķojot, to nebija grūti pārvērst par izklaidi, lai Haiti nopelnītu iztiku. Turienes ļaudis ir māņticības un Vu- du kulta apmāti un nemaz nešaubījās, ka esmu ragana. Bet zvēru, kad ieraudzīju jūs tajā istabā, zināju, ka esat sūtīts, lai mani glābtu. Es, - meitene pietvīka, - redzēju daudz ko.
- Ko t ieši?
Ak, es nezinu, - Solitēra apmulsa. Meitenes acis nemierīgi klejoja pa telpu, ka meklēdamas, kur pieķerties.
- Vienkārši daudz ko. Neko konkrētu. Taču būs grūti, - viņa piebilda nu jau pavisam nopietni, - un bīstami. Mums abiem. - Solitēra ieturēja pauzi. Vai jūs par mums parūpēsieties?
- Darīšu visu, kas būs manos spēkos. - at bildēja Bonds. - Bet tagad vajadzētu nedaudz nosnausties. Kaut ko iedzersim un apēdīsim pāris sviestmaizes, pēc tam teiksim, lai pavadonis sakārto gultas. Nevajag mulst, - viņš piebilda, redzot, ka meitene novēršas. - Mēs kopā iekuļamies šajā ķezā, un nu divdesmit četras stundas diennaktī mums nāksies pavadīt vienā guļamistabā, tāpēc nevajag kļūt pārlieku sīkumainiem. Jūs taču esat misis Braisa, - aģents plati pasmaidīja. - un tā jums ari jāizturas. Vismaz, kamēr tiksim galā, - viņš piebilda.
Meitene iesmējās. Neko neteikusi, viņa nospieda zvana pogu, kas atradās zem loga.
Kopā ar apkalpotāju ienāca ari guļamvagona pavadonis. Bonds pasūtīja uzkodas. labi izturētu "Old Grandad" burbo- nu un bezkofelna kafiju "Sanka".
Man jāiekasē maksa par vēl vienu braucēju, Braisa kungs, - teica pavadonis.
Protams, - atbildēja Bonds. Solitēra pastiepās pēc rokassomiņas.
- Viss kārtībā, dārgā, - iebilda Bonds, izņemdams no kabatas naudas maku. - Vai aizmirsi, ka atdevi man savu naudu, pirms atstājām māju?
Domāju, ka lēdijai vajadzēs daudz naudas vasaras drēbēm, - noteica pavadonis. - Veikali Sanpetā ir ārkārtīgi dārgi. Un tur ir arī briesmīgi karsts. Vai jūs kādreiz esat bijuši Floridā?
- Mēs braucam turp katru gadu, - attrauca Bonds.
- Ceru, ka ceļojums būs patīkams, - sacīja pavadonis.
Kad durvis aizvērās, Solitēra jūsmīgi iesmējās.
- Nedomājiet, ka jums izdevās mani samulsināt, - viņa sacīja un koķeti piebilda. - Ja nebūsi pietiekami gādīgs, es kļūšu patiesi neciešama. Taču vispirms es došos turp, - viņa pamāja uz dūnām, kas atradās Bondam aiz muguras. - Es noteikti izskatos briesmīgi.
- Ej vien, dārgā, - ari Džeimss iesmējās, un meitene nozuda tualetes telpā.
Bonds pagriezās pret logu un vēroja glītos koka namiņus, kas, tuvojoties Trentonai, slīdēja garām. Džeimsam patika vilcieni, un viņš domās izbaudīja turpmāko braucienu.
Vilciens samazināja ātrumu. Viņi lēni paslīdēja garam vairākiem rezerves ceļiem, uz kuriem blīvējās tukši vagoni. Uz to sāniem greznojās teju vai visu štatu un pazīstamāko transporta firmu nosaukumi, stāstīdami par Amerikas dzelzceļa romantisko būtību.
■ Britu dzelzceļš…" nodomāja Bonds un nopūties atgriezās tagadnē.
Lai nu kā, aģents 007 nolēma sadarboties ar Solitēru vai, pareizāk sakot, aukstasinīgi viņu izmantot. Vajadzēja saņemt atbildes uz daudziem jautājumiem, taču šis nebija īstais bridis, lai tos uzdotu. Viņš zināja vienīgi to. ka misteram Bigam ir dots pamatīgs trieciens un ka tas trāpījis visvārīgākajā vietā - bija ievainota Lielā vīra iedomība.
Bonds nosprieda, ka būs jautri vilkt meiteni uz zoba, saņemot to pašu preti, un priecājās, ka viņi jau tikuši lidz draudzīgām attiecībām, pat vairāk - tās bija kļuvušas mazliet intīmas.
Vai misters Bigs teica patiesību? Vai tiešām meiteni nesaista vīrieši? Bonds par to šaubījās. Viņa likās atvērta mīlestībai un kaislei. Džeimss bija pārliecināts, ka pret viņu meitene nav noslēgta, un vēlējās, kaut Solitēra atkal būtu blakus. Gribējās vērot šo jauno būtni, sarunāties ar viņu un pamazām atklāt tās būtību. Solitēra. Jauks vārds. Nav brīnums, ka nevīžīgajos Portoprinsas naktsklubos viņu tā iesaukuši. Pat atmaigusi, meitene likās atturīga un noslēpumaina. Bonds iztēlojās vientulīgu bērnību nolaistā plantācijā, par kuras kādreizējo turību liecina vairs tikai pussabrukusī dzīvojamā ēka. Lēnītēm visu pārmāc tropu auglība. Vecāki nomirst. īpašums tiek pārdots. Viena vai divu kalpotāju sabiedrība, tad divdomīga dzīve mēbelētās galvaspilsētas istabās. Skaistums, kas ir viņas vienīgā vērtība, un cīņa ar šaubīgiem piedāvājumiem kļūt par "guvernanti", "kompanjoni", "sekretāri", patiesībā domājot labi maskētu prostitūciju. Pēc tam nedroši soļi nepazīstamajā izklaides pasaulē. Mistikas apvītie priekšnesumi naktsklubos atgrūž no viņas cilvēkus un liek tiem baidīties no meitenes neticamajām spējām. Un tad kādu vakaru pie galdiņa apsēžas milzīgs vīrietis ar pelēku seju. Solījumi, ka viņš to aizvedīs uz Brodveju. Cerība sākt jaunu dzīvi, iespēja aizbēgt no tveices, netīrumiem un vientulības.