Bonds skarbi novērsās no loga. Iztēles aina, iespējams, bija pārlieku romantiska, taču ticama.
Viņš dzirdēja noskrapstam slēdzeni. Meitene, svaiga un līksma, apsēdās iepretī un uzmanīgi nopētīja ceļabiedru.
- Jūs domājāt par mani, - viņa teica. - Es to jutu. Neuztraucieties! Neka pārāk slikta manā dzīvē nav bijis. Kādu dienu es jums visu izstāstīšu. Kad mums būs vai- rak laika. Šobrīd es vēlos aizmirst pagātni. Tikai pateikšu jums savu īsto vārdu. Mani satic Simona Latrella, taču jūs varat mani uzrunāt, kā vien vēlaties. Man ir divdesmit pieci gadi, un pašreiz es esmu laimīga. Šī mazā kupeja ir jauka, taču esmu izsalkusi un miegaina. Kuru guļvietu jūs ņemsiet?
Bonds pasmaidīja, izdzirdīs šo jautājumu. un pārdomāja atbildi.
- Tas gan nav visai galanti, - viņš iesāka, - bet es gribētu apakšējo. Būs drošāk, ja gulēšu tuvāk grīdai - katram gadījumam. Nevajag pārāk uztraukties, - viņš piebilda, redzot, ka meitene sarauc pieri, tomēr misteram Bigam, šķiet, ir visai garas rokas, īpaši melnādaino pasaulē. Un tas attiecas arī uz dzelzceļu. Jums nav iebildumu?
Protams, nē, - meitene atteica. - Es pati gribēju to ierosināt, lai jums ar slimo roku nevajadzētu rāpties augšā.
Beidzot lenčs bija klāt. To no restorānvagona atnesa norūpējies melnādains viesmīlis. Likās, viņš ļoti vēlas ātrāk saņemt naudu un steigties atpakaļ pie darba.
Pēc maltītes Bonds piezvanīja vagona pavadonim. Ari tas likās nervozs un izvairījās skatīties uz aģentu, visu uzmanību veltīdams gultu klāšanai. Telpā bija maz vietas, tādēļ viņa rosīšanās izskatījās visai smieklīga.
Beidzot šķita, ka pavadonis ir saņēmis drosmi.
- Varbūt misis Braisai labpatiktos uzkavēties blakus kupejā, kamēr mans tiek galā ar gultu sataisīšanu, - viņš sacīja, skatīdamies garām Bondam. - Kaimiņ kupeja būs tukša līdz pašam Sant- petam. - Viņš izņēma atslēgu un, nesagaidījis atbildi, atslēdza starpdurvis, kas savienoja abas blakus esošās telpas.
Bonds deva Solitērai neuzkrītošu mājienu, un meitene to saprata pareizi - ieslīdējusi blakus kupejā, viņa ātri aizbultēja tās ārdurvis. Nēģeris ar troksni aizcirta starpdurvis.
Džeimss brīdi klusēja, līdz atcerējās nēģera vārdu.
- Vai gribi man ko teikt, Boldvin? - viņš jautāja.
Pavadonis atviegloti pagriezās un ieskatījās Džeimsam cieši acīs.
- Mja. mister Brais. Grib' gan. - Beidzot uzsācis, viņš turpināja runāt aizgūtnēm. - Manam to nevajadzēt jumsim sacīt, mister Brais, bet šitajā ceļojumā ir daudzas problēmas. Un vilcienā jums ir naidnieks, mister Brais. Tā ja. Mans dzirdej' lietas, kuras manam nemaz arī nepatīk. Nevaru daudz pasacīt. Citādi pats ietikšu nepatikšanās. Bet jums labi jāpārdomā katrs solis. Tā ja, ser. Viena kompānija grib jūs pielikt pie sienas, mister Brais. Labāk paņemiet šiten to. - Pavadonis izvilka no kabatas divus koka ķīļus.
- Iebāžat zem durīm, - viņš pamācīja. - Neko citu nevar izdarīt. Citādi manam pārgriezīs rīkli. Taēu mans negrib, ka tā izdarās ar pasažieriem. To ne, ser.
Bonds paņēma ķīļus.
- Bet…
Vairāk mans nevar jumsim palīdzēt, ser, - noteikti sacīja pavadonis, satverdams durvju rokturi. - Ja jūs šovakar piezvanīs, mans aizies pakaļ un atnesīs vakariņas. Nevienu citu istabā nelaižat.
Viņa roka satvēra Bonda sniegto divdesmit dolāru banknoti un, saburzījusi to. veikli iebāza kabatā.
Mans darīs visu, ko varēs, ser, - Bold vins sacīja. - Taču, ja mans nebūs piesardzīgs, šie manējo piebeigs. Tā gan.
Bonds mirkli pārdomāja, tad atvēra durvis uz blakus kupeju. Solitēra lasīja.
Tas prasīja krietnu laiciņu, - viņš sacīja. - bet nu viss ir kārtībā. Tas vīrs gribēja man izstāstīt savu dzīvesstāstu. Es iziešu, kamēr jūs iekārtosieties. Pasauciet, kad esat gatava.
Viņš apsēdās līdzās durvīm, vieta, kuru tikko bija atstājusi Solitēra, un vēroja drūmās Filadelfijas piepilsētas, kas ka ubadzes rādīja savas brūces lepnajam vilcienam.
Nav jēgas pirms laika biedēt meiteni. Taču jaunie draudi parādījās ātrāk, nekā 007 bija gaidījis, un, ja vērotājs vilcienā atklās meitenes identitāti, Solitēra būs tikpat lielās briesmās kā viņš pats.
Viņa sauca, un Bonds gāja iekšā.
Istabiņa grima tumsā, kuru kliedēja vienīgi naktslampiņas gaisma pie meitenes guļvietas.
- Saldus sapņus, - Solitēra novēlēja.
Bonds novilka žaketi. Pēc tam klusītēm pabāza zem durvīm ķīļus, uzmanīgi apgūlās ērtajā gultā un, vairs nedomādams par nākotni, iegrima dziļā miegā. Vilciena līganā šūpošanās viņu maigi ieaijāja.
Dažus vagonus tālāk tukšā restorānvagonā melnādains viesmīlis, gaidīdams desmit minūšu ilgo apstāšanos Filadelfijā, vēlreiz pārlasīja, ko bija uzrakstījis uz piezīmju papīra lapas.
XI nodala
ALLUMEUSE
Dzidrajā pēcpusdienā pirmās klases vilciens dārdināja uz dienvidiem. Tas atstāja aiz muguras Pensilvāniju un Mērilen- du. Sekoja krietni ilga stāvēšana Vašingtonā. Bonds pusmiegā dzirdēja brīdinošās zvana skaņas un klusas operatoru balsis, kas skandēja paziņojumus. Pec briža vilciens devās ceļā uz Virdžīniju. Gaiss kļuva siltāks un krēslaināks. Vien piecu stundu attālumā no skarbās un vēsās Ņujorkas smaržoja gandrīz pēc pavasara.