Meitene uz brīdi apklusa, tad ātri, gandrīz bez elpas turpināja:
- Ticiet man, tas darbojas, un nav gandrīz neviena nēģera, kas būtu redzējis Lielo viru, dzirdējis šo stāstu un neticētu tam. Es neesmu satikusi nevienu melnādaino, kas uzlūkotu misteru Bigu bez bailēm un šausmām. Viņiem ir taisnība, - viņa piebilda, - un jūs sacītu to pašu, ja zinātu, kādā veidā viņš izrēķinās ar nepaklausīgajiem.
- Kā gan tur iesaistījās Maskava? - jautāja Bonds. - Vai taisnība, ka misters Bigs ir SMERŠ aģents?
- Es nezinu, kas ir SMERŠ, - atbildēja meitene, - taču zinu, ka Lielais vīrs darbojas Krievijas labā, vismaz esmu dzirdējusi viņu runājam krieviski ar cilvēkiem, kas laiku pa laikam ieradās. Dažkārt misters Bigs mani ieveda tajā istabā un pēc tam jautāja, ko es domāju par viņa apmeklētājiem. Lielākoties man likās, ka šie cilvēki runā patiesību, kaut arī nesapratu, ko viņi saka. Taču neaizmirstiet, ka es Lielo vīru pazīstu tikai gadu un viņš ir ārkārtīgi noslēpumains. Ja Maskava viņu izmanto, tad ir ieguvusi par sabiedroto visvarenāko Amerikas viru. Misters Bigs spēj uzzināt gandrīz visu, ko vēlas, un, ja viņš nedabū to, ko vēlas, kādam ir jāmirst.
- Kādēļ neviens nenogalina viņu pašu? -jautāja Bonds.
- Lielo vīru nevar nogalināt, - Solitēra atteica. - Viņš jau ir miris. Viņš ir zombijs.
-Jā, es saprotu, - lēni novilka 007. - Tas ir visai iespaidīgs skaidrojums. Vai jūs mēģinātu?
- Tikai visļaunākajā gadījumā, - meitene visai negribīgi atzina. - Taču neaizmirstiet, ka es esmu no Haiti. Ar prātu saprotu, ka varētu viņu nogalināt, bet… - viņa bezpalīdzīgi pamāja ar roku, - …instinkti saka, ka tas nav iespējams.
Solitēra paļāvīgi uzsmaidīja Bondam.
- Jūs laikam domājat, ka esmu neglābjama mulķe.
Bonds pārdomāja.
Kopš esmu izlasījis visas tās grāmatas, - iebilda aģents, - nē.
Viņš pastiepa roku un uzlika plaukstu uz meitenes delnām.
- Kad pienāks laiks, - Džeimss smaidīja, - es iegrebšu lodē krustu. Vecajos, labajos laikos tas iedarbojās.
Solitēra izskatījās domīga.
- Ja vispār ir kāds cilvēks, kas var to izdarīt, tad tas esat jūs, - viņa sacīja. - Pa- gājušajā naktī jūs misteram Bigam devāt pamatīgu triecienu, atmaksājot par to, ko viņš nodarīja jums. - Solitēra saņēma
Honda rokas savējās un cieši tās paspieda. -Tagad sakiet, kas jādara man.
Jāliekas gultā, - atbildēja Bonds. Viņš paskatījās pulksteni, tas rādija desmit..
- Mums jāatpūšas, cik labi vien iespējams. Džeksonvilā mēs izkāpsim un mēģināsim apvest viņus ap stūri. Atradīsim c itu ceļu uz piekrasti.
Viņi piecēlās un stāvēja viens otram pretim.
Pēkšņi Bonds pasniedzās un ar labo roku apskāva meiteni. Solitēras rokas apvija vīrieša kaklu, un viņi sāka kaislīgi skūpstīties. Meitene saņēma Džeim- sa seju un, satraukti elpodama, turēja to plaukstās. Viņas acis bija spožas un kaisles pilnas. Tad Solitēra ilgi un jutekliski skūpstīja Bondu, it kā pati būtu vīrietis, bet viņš - sieviete.
007 nolādēja savainoto plaukstu, kas traucēja izpētīt un glāstit Solitēras augumu. Viņš atbrīvoja labo roku un ieslidināja to starp abu ķermeņiem, sajuzdams meitenes stingrās krūtis, kuru galiņos bija iekvēlojušās iekāres zīmes. Tad roka slīdēja tālāk, līdz nonāca pie izliekuma muguras lejasdaļā un tur ari palika, kamēr viņi turpināja skūpstīties.
Solitēra atraisījās no Bonda apskāviena.
- Es cerēju, ka kādu dienu tā skūpstīšu vīrieti, - viņa sacīja. - Un, kad tevi ieraudzīju. zināju, ka tas būsi tu.
Meitenes rokas noslīga gar sāniem, bet augums sauca un aicināja.
- Tu esi ļoti skaista, - sacīja Bonds. - Un skūpsties brīnišķīgāk par visām citām meitenēm, kuras es jelkad esmu pazinis.
Džeimss palūkojās uz kreisās rokas ģipsi.
- Ienīstu šo roku, - viņš teica. - Tā neļauj tevi apskaut un mīlēt. Ari par to misteram Bigam nāksies samaksāt.
Solitēra iesmējās un, izņēmusi kabatlakatiņu, noslaucīja lūpu krāsu no Bonda mutes. Tad atglauda matus no viņa pieres un vēlreiz noskūpstīja - šoreiz viegli un maigi.
- Tas nav nekas briesmīgs, - viņa maigi teica. - Mums ir pietiekami daudz citu lietu, par ko domāt.
Vilciens sašūpojās un atkal piespieda Bondu viņai cieši klāt.
Džeimss uzlika roku uz Solitēras kreisas krūts, ar lūpām noglāstīja viņas balto kaklu un tad atkal skūpstīja muti. Sajutis, kā uzbango asinis, viņš atbīdīja meiteni no sevis mazās, grīļīgās kupejas vidū.
- Iespējams, tev taisnība, - Bonds smaidīdams sacīja. - Kad pienāks laiks, es vēlētos palikt kopā ar tevi bezgalīgi ilgi. Vilcienā ir vismaz viens cilvēks, kas varētu sabojāt šo nakti. Tā vai citādi, mums jāceļas četros no rīta. Tāpēc tagad nav laika mīlestībai. Lien gultā, pēc tam es atnākšu, lai iedotu tev vakara buču.
Viņi atkal lēni skūpstījās, un pēc mirkļa Bonds atkāpās.
- Tagad pārbaudīsim, vai kāds nav noslēpies blakus kupejā, - viņš sacīja.
Bonds klusi izvilka ķīli un uzmanīgi pagrieza atslēgu. Izņēmis no maksts be- retu un atlaidis drošinātāju, viņš ar zi- mēm rādija Solitērai, lai rauj vaļā durvis, pati palikdama aiz tām. Viņš deva signālu, un meitene strauji atvēra durvis. Pretī sarkastiski smīnēja tukšums.
Bonds uzsmaidīja Solitērai un paraustīja plecus.
- Pasauc mani, kad esi gatava, - viņš teica un iegāja tukšajā kupejā.