Pulksten piecos no rīta abi bēgli Džek- sonvilā nemanīti izslīdēja no vilciena.
Apkārt vēl aizvien valdīja krēsla, un Floridas mezgla stacijas peronu apgaismoja tikai dažas retas spuldzes. Pazemes pārejas ieeja atradās gandrīz pretī 245. vagonam, un dusošajā vilcienā nemanīja nekādas dzīvības pazīmes. Bonds piekodināja pavadonim, lai pēc viņu aiziešanas kupejas durvis tiktu aizslēgtas un aizkari aizvilkti. Džeimss cerēja, ka tādā veidā viņu prombūtne netiks pamanīta līdz pat Sanktpēterburgai.
No pazemes pārējas viņi iznāca tieši pie biļešu kasēm. Bonds noskaidroja, ka nākamais ekspresis uz Saukt pēterburgu ir "Sudraba meteors" - tāda paša tipa vilciens ka "Fantoms" -, kas atiet pulksten deviņos, un iegādājās divas biļetes guļamvagonā. Tad Džeimss saņēma Solitēras roku. un viņi izgāja uz siltas, tumšas ielas.
Netālu bija manāmas vairākas diennakts ēstuves, un viņi iespraucās pa durvīm, virs kurām rotājās spilgts neo na uzraksts "Labi ēdieni". Tā izrādījās parasta, ne visai tīra ieskrietuve ar divām nogurušām oficiantēm aiz cinka Ieies, kas bija nokrauta cigaretēm, stiklenēm, lētām brošūrām un komiksiem. Turpat stāvēja milzīgs kafijas automāts un vairāki butāna gāzes riņķi. Cieši aizvērtās durvis, kuras vēstīja, ka aiz tām atrodas "Atpūtas istaba", atradās līdzās durvīm ar uzrakstu "Personāla telpa", kas patiesībā visdrīzāk bija rezerves izeja. Bariņš kombinezonos ģērbtu vīriešu, kas sēdēja pie viena no divpadsmit netīriem un traukiem nokrautiem galdiņiem, uzmeta ienācējiem īsu mirkli un tūlit atkal pievērsās iesāktajai sarunai. "Dīzelvilcienu remontbrigāde," nosprieda Bonds.
Pa labi no ieejas atradās četras šauras kabīnes, un abi ceļinieki, apsēdušies viena no tām, drūmi raudzījās notraipītajā ēdienkartē.
Pēc brīža pie viņu galdiņa nostājās viena no oficiantēm, nevērīgi atbalstījusies pret šķērssienu, viņa aši nopētīja Solitēras apģērbu.
- Apelsīnu sulu, kafiju, olu kulteni, divas porcijas, - īsi noteica Bonds.
- Labs'i, - atbildēja meitene. Promejot viņas kurpes miegaini šļūkāja pa grīdu.
- Olu kulteni viņi gatavos ar pienu, - sacīja Bonds. - Amerikā nav iespējams ēst vārītas olas! Šeit tās vāra bez čaumalām, un tas izskatās vienkārši pretīgi. Dievs vien zina, kur viņi apguvuši šo triku. Do- mājams, tas nāk no Vācijas. Un ari pasaulē draņķīgākā kafija ir Amerikā, vēl briesmīgāka nekā Anglijā! Cerams, ka apelsīnu sulu viņi nespēj sabojāt - galu galā mēs tagad esam Floridā. - Pēkšņi Bonds jutās nomākts, ka veselas četras stundas nāksies pavadīt šajā netīrajā un lētajā ūķī.
- Amerikā visi pūlas ātri tikt pie naudas, - Solitēra teica. - Un tas nenāk par labu pircējiem. Viss, ko viņi vēlas, ir ātri izvilināt no tevis dolārus un pašu izsviest pa durvīm. Pagaidi, kamēr tiksim līdz piekrastei. Šajā gadalaikā Florida pārvēr- šas par lielākajām muļķu lamatām pasaulē. Austrumu piekrastē aplaupa miljonārus. Tur, kurp mēs dodamies, izpurina sīkās zivteles. Apkalpo, protams, tei- rāmi. Uz turieni brauc nomirt. Un paņemt lidzi uz viņpasauli taču savu mantu nevar.
- Dieva dēļ, - izdvesa Bonds, - kas tad la par vietu?
- Sanktpēterburgā gandrīz visi ir mirēji, - skaidroja Solitēra. - Tas ir Amerikas pēdējais pieturas punkts. Kad bankas ierēdnim, pasta darbiniekam vai dzelzceļa pavadonim aprit sešdesmit gadu, viņš ar savu pensiju vai ikgada renti dodas uz Sanktpēterburgu, lai dažus gadus pirms nāves pavadītu, gozējoties saulītē. Viņi to sauc par Saulesgaismas pilsētu. Laika apstākļi ir tik labi, ka vietējo avīzi "Inde- pendent" izdala par velti ikreiz, kad saule nav parādījusies avīzes iznākšanas laikā. Tas gadās tikai divas trīs reizes gadā, un tā ir laba reklāma. Vecie ļaudis dodas gulēt ap deviņiem vakarā, bet dienā, sapulcējušies bariņos, spēlē dažādas galda spēles un bridžu. Tur ir izveidotas divas beisbola komandas - "Kids" un "Kubs"-, kurās neviens spēlētājs nav jaunāks par septiņdesmit pieciem gadiem! Vecīši spēlē ķegļus, bet lielāko daļu laika sēž, cieši saspiedušies, uz tā saucamajiem "ietves dīvāniem" - tās ir soliņu rindas, kas izvietotas abās galveno ielu pusēs. Tā viņi tur gozējas saulītē, tenko un snauduļo. Briesmīgs skats… Visi šie vecie ļautiņi ar savām brillēm, dzirdes aparātiem un klabošajām zobu protēzēm.
- Izklausās diezgan drūmi, - noteica Bonds. - Kādēļ, ellē, misters Bigs ir izvēlējies tieši šo vietu?
- Tāpēc, ka viņam tā ir piemērota, - nopietni atbildēja Solitēra. - Izņemot krāp- šanos kāršu spēlēs, Sanktpēterburgā gandrīz vai nav noziedzības, tādēļ tur ir ļoti maz policistu. Tiesa, ir diezgan spēcīga krasta apsardzes nodaļa, taču tā nodarbojas galvenokārt ar Tarponspringsas maluzvejniekiem un kontrabandistiem, kas strādā starp Tampu un Kubu. Es neko nezinu par mistera Biga darījumiem Sanktpēterburgā, izņemot to, ka viņam tur ir svarīgs aģents, kas iesaukts par Laupītāju. Tam varētu būt kaut kāds sakars ar Kubu, tā vismaz man liekas, - viņa domīgi piebilda. - Iespējams, saistībā ar komunistiem. Domāju, ka Kuba stāv aiz Hārlemas un izsūta sarkanos aģentus pa visu Kārību jūru.
- Lai nu kā, - turpināja Solitēra, Sanktpēterburga ir pati nevainīgākā Amerikas pilsētiņa. Viss tur ir ļoti "vienkāršs" un "laipns". Tiesa gan, tur ir arī pansionāts alkoholiķiem. Bet ļoti veciem droši vien, - viņa smējās, - tādēļ, domājams, viņi sen vairs nevar nevienam nodarīt neko Jaunu.
- Tev iepatiksies šī pilsētiņa, - Solitēra uzsmaidīja Bondam, - un beigu beigās tu sagribēsi tur apmesties uz dzīvi un kļūt par "večuku". Sanktpēterburgā šis vārds tiek izrunāts ar lepnumu… "Večuks".
- Lai Dievs mani pasargā, - dedzīgi iesaucās Bonds. - Kaut ko tādu es pat Jaunākajos murgos nevaru iedomāties. Ceru, ka neiepisimies apšaudē ar Laupītāju un viņa draugiem. Citādi pāris simtu večuku ķers sirdstrieka. Vai tiešām šajā vietā nav neviena jauna cilvēka?