- Kā nu ne, - smējās Solitēra. - Cik uziet! Piemēram, visi vietējie iedzīvotāji, kas kāš no večukiem naudu. Ļautiņi, kam pieder moteļi un kempingi. Milzu naudu var nopelnīt, rikojot bingo sacensības. Es būšu tava iekšā saucēja - meitene, kas stāv ārpusē un ievilina vientiesīšus.
- Dārgo mister Bond, - viņa pasniedzas un satvēra vīrieša roku, - vai jūs nevēlētos kopā ar mani pavadīt mierīgas vecumdienas Sanktpēterburgā?
Bonds atliecās un kritiski nopētīja jauno sievieti.
- Vispirms es veļos kopā ar jums nodzīvot garu un grēcīgu mūžu, - viņš atteica. plati smaidīdams. - Tas man noteikti padotos labāk. Taču man patīk viņu paradums likties gultā pulksten deviņos vakarā.
Meitenes acis smaidīja, lūkodamies Bondā. Beidzot atnesa brokastis, un Solitēra noņēma plaukstu no Džeimsa rokas.
- Jā, - viņa sacīja, - tu dosies gulēt, bet es izlavīšos pa sētas durvīm un uzdzīvošu kopā ar "K/ds" un "Kubs" veterāniem.
Brokastis izrādījās tieši tik sliktas, kā Bonds bija paredzējis.
Samaksājuši viņi devās uz stacijas uz- gaidamo telpu.
Lēca saule, un gaismas stari caur putekļiem klātajām logu rūtīm ielauzās tukšajā zālē. Viņi apsēdās viens otram līdzās, un Bonds apbēra Solitēru ar jautājumiem par Lielo vīru, gribēdams noskaidrot visu, ko meitene varētu zināt par milzīgā nēģera operācijām.
Laiku pa laikam viņš atzīmēja kādu datumu vai vārdu, taču neuzzināja gandrīz neko jaunu. Solitērai bija savs dzīvoklis tajā pašā Hārlemas kvartālā, kurā dzīvoja misters Bigs, un pagājušo gadu viņa tur tika turēta kā īsta cietumniece. Kopā ar meiteni dzīvoja divas nejaukas nēģerietes, un viņai nebija ļauts iziet no dzīvokļa bez apsardzes.
Šad un tad misters Bigs veda savu gūstekni uz istabu, kurā Bonds viņu ieraudzīja pirmo reizi. Solitērai bija jaat- bild, vai pie krēsla piesietais cilvēks stāstā patiesību vai nē. Meitene sniedza atbildes, vadoties no tā, vai šie cilvēki viņai intuitīvi šķita labi vai ļauni. Solitēra zināja, ka tas bieži vien ir nāves spriedums, taču viņai bija vienalga, kas notiek ar tiem, kuri likās ļauni. Tikai daži no viņiem bija baltie.
Bonds pierakstīja datumus un šo notikumu detaļas.
Dzirdētais papildināja priekšstatu par ļoti varenu un aktīvu vīru, cietsirdīgu un nežēlīgu milzīga operāciju tīkla organizētāju.
Par monētām Solitēra varēja pastāstīt tikai to, ka vairākas reizes viņai nācies jautāt cilvēkiem, cik daudz monētu izdevies pārdot un cik par tām samaksāts.
- Ļoti bieži, - meitene sacīja, - šie cilvēki meloja abos gadījumos.
Bonds bija piesardzīgs un atklāja loti maz no tā, ko pats zināja. Pieaugošais maigums pret Solitēru un ilgas pēc viņas auguma nekādā ziņā nedrīkstēja traucēt darbam.
"Sudraba meteors" pienāca laikā, un viņi jutās atviegloti, ka atkal dodas ceļā.
Vilciens traucās cauri Floridai - cauri mežiem un purviem, kurus klāja pārkal- tušas sūnas, un nepārskatāmām citrusaugu birzīm.
Sūnu klajumi šķita kā nedzīvas, spokainas cirsmas. Mazo ciematiņu namu jumti atgādināja saulē izbalējušu kaulu krāvumus. Vienīgi augļu pilnās citrusu birzis izskatījās zaļas un spirgtas. Viss pārējais likās svelmē sakaltis un nedzīvs.
Caur vilciena logu veroties nokaltušo mežu drūmajā klusumā, Bonds domāja, ka lajos droši vien būtu grūti atrast katlu dzīvu radību, izņemot sikspārņus, skorpionus un melnās atraitnes.
Viņi ieturēja vieglu maltīti, un pēkšņi vilciens jau traucās gar Meksikas juras līci, cauri mangrovju purviem un palmu birzīm, garām nebeidzamām moteļu un kempingu rindām, un Bonds sajuta uz- plūstam smaržu no citas Floridas, tās Floridas, kas sauca un vilināja reklām- plakātos.
Viņi izkāpa no vilciena Klīvoterā - pēdējā pieturā pirms Sanktpēterburgas. Bonds apturēja taksometru un nosauca vajadzīgo adresi Dārgumu salā, kas atradās pusstundas brauciena attālumā. Bija pats pusdienas laiks, pulkstenis rādija divi, un saule gluži vai kvēloja debesīs. Solitēra noteikti gribēja noņemt cepuri un volānu.
- Tas līp pie sejas, - viņa sacīja. - Diezin vai kāds mani šeit varētu pazīt.
Kad taksometrs apstājās pie Pārk- strītas un Centrālās avēnijas krustojuma, kur avēnija pārvēršas garā Dārgumu salas dambī pāri seklajiem līča ude- ņiem. viņiem pretī izbrauca automašīna, kurā sēdēja milzīgs nēģeris ar bakurē- tainu seju.
Ieraugot Solitēras profilu, nēģera mute pavērās izbrīnā. Viņš nekavējoties apstādināja mašīnu ietves malā un, iemeties telefona kabīnē, uzgrieza Sanktpēterbur- gas numuru.
- Šite Bakainais, - viņš steidzīgi runāja klausulē. - Do' šu' man aši Laupītāju. Tas ir tu. Laupītāj? Klau, Lielajam vajaga būt pilsētā. Ko tu man gvelz, ka nupatās ru- nāj' ar šo no Ņujorkas? Mans tikko redzēj' šā meitieti Klīvoteras taksī. Brauca uz dambi. Protama lieta, ka es ir drošs. Zvēru. Nav nekādas kļūmes. Kopā ar vīru zilā uzvalkā, pelēkā cepurē. Šim uz sejas ira rēta. Ko ta' tas nozīmē, seko šiem? Mans nevar noticēt, ka Lielais nava pilsēta, vai varbūt ir? Vai man vajadzēt' pārliecināties un pārbaudīt? Labs i, labs i. Mans noķers to taksi, kad šilais brauks atpakaļ pār dambi uz Klīvoteru. Labs i, labs i. Mans izdarīs visu, kā nākas.
Vīrs, kuru sauca par Laupītāju, tūlīt pat zvanīja uz Ņujorku. Viņš bija bridi nāts par Bondu, taču nesaprata, kā te varēja gadīties Solitēra. Kad saruna ar Lielo vīru bija galā, viņš vēl joprojām neko nesaprata, toties bija saņēmis precīzus un izsmeļošus norādījumus.
Laupītājs nolika klausuli un bridi sēdēja, ar pirkstiem bungodams pa rakstāmgaldu. Desmit tūkstoši dolāru par darbu. Viņam būs vajadzīgi divi vīri. Tātad pašam paliks astoņi tūkstoši. Laupītājs aplaizīja lūpas un piezvanīja uz biljarda zāli, kas atradās kādā Tampas centra bārā.