Mēs vairākkārt esam pārbaudījuši "Seca- tur", kad tā dodas no Jamaikas uz Sanktpēterburgu un pietauvojas pie tārpu un ēsmu tirgotavas - "Robberus" vai kā nu to sauca.
- "Ourobouros", - izlaboja Bonds. - Mitoloģijā tas nozīmē Milzīgais tārps. Labs nosaukums tārpu un zivju ēsmas tirgotavai. - Pēkšņi viņam galvā iešāvās kāda doma, un 007 uzsita dūri pa galda stikla virsmu.
- Fēlikss! Tu esi ģēnijs! "Ourobouros" - "Robberus". Tas ir mūsu Laupītājs [14] . Tu saproti? Mistera Biga cilvēks ir šeit. Tam jābūt viņam.
Leitera seja iestarojās.
- Lai slavēts Dievs, - viņš iesaucās. - Protams, ka tas ir viņš. Grieķis, kuram it ka pieder šis iestādījums, cilvēks Tarpon- springsā, kas minēts ziņojumā, kuru mums Ņujorkā rādīja Binsvangers, ir tikai bandinieks. Iespējams, viņš nemaz nezina, kas te patiesībā notiek. Mums jāmedī grieķa saimnieks - Laupītājs. Protams, mums vajadzīgs tieši viņš.
Leiters pielēca kājās.
- Nu, ko. laižam! Braucam apskatīt to vietiņu. Es jau gribēju to ierosināt, jo "Sēcatur" vienmēr pietauvojas viņu dokos. Starp citu, šobrīd jahta atrodas Kubā, viņš piebilda, - Havannā. Aizgāja pirms nedēļas. Kad jahta ienāca līcī un kad devās prom, muitnieki to pamatīgi pārmeklēja. Saprotams, neko neatrada. Viņi bija iedomājušies, ka kaut kas nav kārtībā ar ķīli. Gandrīz to noplēsa un nolaida jahtu pa burbuli. Tai bija jāiepeld dokos, lai atkal varētu doties jūrā. Nekā! Neviena paša pavediena. Uz jahtas pavisam noteikti nebija nekādu zelta monētu. Lai nu kā, mēs dosimies turp un izpētīsim apkārtni. Paskatīsimies, vai nevaram uzmest aci mūsu draugam Laupītājam. Man tikai jāparunā ar Orlando un Vašingtonu. Jāizstāsta viss, ko zinām. Viņiem steigšus jānotver mistera Biga puisis, kurš uzdarbojās vilcienā. Bet droši vien nu jau ir par vēlu. Tu pa to laiku paraugies, kā klājas Solitērai. Saki, lai nekur neiet, kamēr nebūsim atpakaļ. Pēc tam mēs aizvedīsim viņu uz Tampu vakariņās. Aiziesim uz labāko piekrastes restorānu - kubiešu "Los Novedades". Pa ceļam apstāsimies pie lidostas un pasūtīsim biļeti.
Leiters pasniedzās pēc telefona un pieteica tālsarunu. Bonds, atstājis viņu runājam. devās pie Solitēras.
Meitene nevēlējās palikt viena, viņa cieši piekļāvās Džeimsam pie krūtīm.
- Es gribu tikt. projām no šejienes, - Solitēra čukstēja, izbiedētām acīm lūkodamās augšup. - Man ir tāda sajūta…
Neļāvis pabeigt teikumu, 007 viņu noskūpstīja.
- Viss kārtība, - viņš mierināja. - Mēs drīz būsim atpakaļ. Šeit tu esi drošībā. Ja nebūtu par to pārliecināts, es tevi ne uz mirkli neatstātu. Mēs pat varam pārnakšņot Tam- pā un iesēdināt tevi pirmajā lidmašīnā.
- Jā, lūdzu, - bažīgi sacīja Solitēra. - La- bāk darīsim tā. Šeit man ir bail. es jūtos apdraudēta. - Viņa vēl ciešāk apvija rokas Džeimsam ap kaklu.
- Nedomā, ka esmu histēriķe. - Solitēra noskūpstīja aģentu. - Tagad tu vari iet. Es tikai vēlējos tevi redzēt. Atgriezies drīz.
Leiters, jau beidzis sarunu, pasauca viņu. Bonds izgāja no Solitēras istabas un aizslēdza aiz sevis durvis.
Juzdams neskaidru satraukumu, Džeimss sekoja Leileram uz mašīnu. Likās neticami, ka šajā miermīlīgajā, likumam paklausīgajā vietā meitenei varētu draudēt kādas briesmas un ka Lielais vīrs būtu viņus izsekojis līdz pat "Evergleidai", kas bija tikai viena no neskaitāmajām Dārgumu salas viesnīcām. Taču 007 respektēja Solitēras intuīciju, un viņas satraukums darīja Bondu uzmanīgu.
Ieraugot Leitera automašīnu, visas bažas aizmirsās.
Bondam patika ātras mašīnas, un viņam patika ar tām braukt. Lielākā daļa amerikāņu auto Džeimsu garlaikoja. Tiem trūka individualitātes un vieglās izsmalcinātības, kas raksturīga Eiropas spēkratiem. Jeņķiem automašīnas ir tikai "pārvietošanās līdzekļi", tām visām ir līdzīga forma, krāsa un pat signāltauru tonis. Vienīgais to uzdevums ir gadu nokalpot un tad pārvērsties rezerves daļās, lai vietā varētu nākt jaunāks modelis. Automātiskā pārnesuma kārba un hidrauliskais stūres pastiprinātājs atņem visu braukšanas prieku, neatstājot vietu pat niecīgam sasprindzinājumam un piepūlei. Izzūd katram īstam autovadītājam tik nepieciešamais ciešais kontakts ar mašīnu un ceļu, kas Eiropas autobraucējos uztur pastāvīgu spriedzi. Visas amerikāņu automašīnas Bondam šķita līdzīgas rotaļlietām, kuras iespējams vadīt ar vienu roku, pilnā skaļumā ieslēdzot radio un aizverot automātiskos logus, lai nerastos caurvējš.
Leiters bija kaut kur sadabūjis vecu kordu - vienu no retajām amerikāņu au- tomašīnām, kam piemīt individualitāte. Bonds, apsēdies blakus draugam, ieklausījās vienmērīgajā motora rūkoņā un vīrišķīgajā izpūtēja dudināšanā. "Piecpadsmit gadu veca," viņš nodomāja, "tomēr vēl joprojām viena no lieliskākajām mašīnām pasaulē."
Viņi nogriezās uz dambi un brauca pāri ūdens klajumam, kas atdalīja saliņu no lielās pussalas, uz kuras pletās Sanktpēterburga un tās piepilsētas. Jau tuvojoties Centrālajai avēnijai, pa kuru cauri pilsētai varēja nokļūt līdz Jahtu līcim, galvenajai ostai un lielajām viesnī cām, Bonds ieraudzīja to, kas bija pada- rijis šo pilsētu par Amerikas "Veco laužu mājām". Gandrīz visiem cilvēkiem ielās bija sirmi mati - balti vai zilgani -, uz slavenajiem ietvju dīvāniem, par kuriem tika stāstījusi Solitēra, ciešās rindās kā strazdi Trafalgāras skvērā bija saspiedušies paveci ļautiņi.
Bonds ievēroja sažuvušās, plānās sieviešu lūpas, saules atspīdumus viņu briļļu stiklos, iekritušos vīriešu krūškurvjus un kārnās rokas, kas vīdēja no sporta krekliņu platajām piedurknēm. Veco sievu pūkainajiem reto matu kamoliem cauri vīdēja sārta āda, bet vīriešu pakauši bija pliki kā kauls. Apkārt vēdīja pļāpīgs biedriskums, apmainīšanās ar jaunumiem un baumām, familiāri aicinājumi uz tikšanos, lai uzspēlētu bridžu, rādītu bērnu un mazbērnu vēstules un vaimanātu par cenām.